Zilie jūras vērši

Mana maiņa sākas tikai pēc pusstundas. Neizskaidro­jamā kārtā daba, palaista savā vaļā, pamanās dominēt pat šeit. Plivinās dzelteni tauriņi, un dūcošās vaboles nekā nezina par obligāto klusuma režīmu un nezina arī to, ka viņām šeit nebija jābūt. Sīki kociņi izlauzušies uz māju jumtiem. Zāles un tādu pašu kociņu sairdināts karsts asfalts, un es pūlos nedomāt, cik dziļi ir postījumi un kas notiks, kad tie beidzot skars izolācijas materiālus. Nometos uz ietves atliekām, lai tuvāk aplūkotu stiebriņu ar košsārtu, miniatūru ziediņu čemuru. Tas ir nekustīgs, smags mūžīgās vasaras tveices pievildzis kā viss šeit. Izcila krāsa un ornaments, dizaina meistardarbs, man ir līdzīga kleita.

Blakus strauji, nedzirdami nobremzē elektromobilis. Kad ar tiem vēl braukāja klienti, pārvietošanās līdzekļi bija apgādāti ar elegantām bezskaņas riepām dažādās krāsās. Postažai progresējot, piegādāja piemērotas no armijas visurgājēju aprīkojuma. Autovadītāja sēdekli at­zvēlies Drajs ir tērpies visjaunākajā, visraibākajā kreklā, kurš atsedz tumši muskuļaino torsu, un ausīs iespraustie vadiņi ievada dārdošas mūzikas taktis tieši Draja trūcīgi aprīkotajās smadzenēs.

-    Čau, lellīt! Uz dežūru? Draja zobi atviz, viņaprāt, traki valdzinošā vaibstā.

-     Jā, man maiņa. Pret savu gribu atsmaidu.

Mājās es tādiem neskatītos ne virsū, bet šeit es novērtēju viņa primitīvo dzīvīgumu, zaļoksnējo spēku. Drajā pārpā­rēm virmo tas, ko mūsu klienti tā alkst no mums izsūkt.

-    Vakarā tiekamies? Draja jautājums ir tīrā forma­litāte. Viņš uzskata, ka jau ir saņēmis manu piekrišanu, man ielaižoties sarunā.

Lai gan biju plānojusi atteikties, tomēr apstiprinoši pamāju:

-     Tikai bez grābstīšanās, skaidrs? Tu man nepatīc.

Drajs, tēloti apmulsis, paberzē vaigu, kas vēl glabā

manas vakardienas pļaukas pēdas.

-     Protams, lellīt. Tikai dejas un kāda kafija.

-     Spēcīgu dzērienu smarža var uzbudināt klientus, vai tava dumā galva jau aizmirsa noteikumus?

-     Izvējosies.

Mūsu aprūpē nodoto cilvēkveidīgo pagaļu labsajūta Draju interesē minimāli. Es noriju siekalas, pret savu gribu iztēlojoties pilsētā aizliegto produktu aromātu piemēram, karstas kūciņas, vircoti cepeši. Un dejas. Un spēcīgais, sviedriem klātais Draja augums manās rokās.

-     Kur šovakar notiek?

-     Vistālākajos džungļos, lai sakārņi neuztver mūzikas un deju vibrāciju. Ja sāksies masu aritmija, tad bai bai beibī. Mūs visus atlaidīs.

-     Neatlaidīs, Draj. Šis ir pašnāvnieku darbs, otrus tādus stulbeņus kā mēs vēl meklēt un meklēt.

-     Bet kā piķo! Tāda nauda! Drajs ilgpilni blenž tālumā, piesvīdušo plaukstu žāvējot pie automašīnas salona kondicionēšanas ventilatora.

īpašas tāles gan viņš nespēj saskatīt panorāmu aizsedz sūnām un vīteņiem apaugušu tukšu namu slai­die stāvi. Kas šobrīd notiek ar mākslīgajiem parkiem, mežiem un ūdenstilpēm, negribas pat domāt. Aizaugusi mežonība.

-     Līgums ir uz diviem gadiem. Es esmu šeit tikai dažus mēnešus, un man jau šķiet, ka pagājuši visi desmit.

-     Lellīt! Nestreso! Es pēc nedēļas laižos prom. Dodies līdzi, es tev atdošu daļu nopelnītā. Mūkam, ko jaudājam, kamēr vēl dzīvi! Nauda nav galvenais!

Drajam ir taisnība. Nauda nav galvenais, man noteikti

ne.

Ir bariņš aptaurēto, kuri še atrodas altruisma vārdā un kuri pilnā nopietnībā murgo par izbāzeņu izglābšanu un atgriešanu sabiedrībai, sapņo par Vecās un Jaunās pasau­les atkalapvienošanos. Esmu mēģinājusi diskutēt bez­cerīgi.

Drajs tikmēr pļāpā tālāk:

-     Es to uzņemu vieglāk nekā tu. Tad vakarā tieka­mies?

-     Labi.

Vēlreiz uzmanīgi nopētu savu atspulgu, šoreiz bijušā restorāna logos. Varbūt tā nav tikai ilūzija, ka mans ska­tiens ir gurdenāks nekā vakar. Pēc iespējas ātrāk jāme­tas pie Draja, lai viņa nedaudz brutālie, dzīvi apliecino­šie apskāvieni izrauj mani no tukšuma, kurā mani velk mūsu klientu sažuvušie pirksti.

Neplānotā tikšanās ir mani nedaudz aizkavējusi, tāpēc teciņus laižos uz tuvāko dienesta punktu.

Vispirms rūpīga mazgāšanās dušā, esmu sterila kā ķirurģijas instruments. Ādu ieziežu ar speciālu ziedi, kas bloķē visus iespējamos aromātus. Ietērpjos kombine­zonā ar to nolādētajās iekštelpās nesalst. Rokās cimdi, sejai priekšā maska. Mēs kā gaišzaļi rēgi klīstam gar mūsu klientu rindām, un dažreiz man sev ir jāiekniebj, lai pārliecinātos, ka neesmu mākslīgā transa pārņemto subjektu smadzeņu iedoma.

Principā mēs neesam vajadzīgi, visu padara automā­tiskās iekārtas tās monitorā subjektu dzīvības rādītā­jus, ievada zāles, veic izgulējumu profilaksi, nodrošina tīrību un sterilitāti. Ja kāds izrāda iniciatīvu celties vai runāt, uzvedību koriģē atbilstošu medikamentu deva.

Tomēr Fonda līgums paredzēja, ka klientiem tiks nodro­šināta cilvēku veikta aprūpe. Mēs, servisa personāls, arī esam tie cilvēki. Reizi dienā izstaigājam savā apgādībā esošo subjektu rajonu. Pavirši izslīdam cauri gultu krā­vumiem. Tas viss. Fonds savas līgumsaistības ir izpildījis. “Luna Mare” funkcionē. Juridiski nav, kur piesieties.