Zilie jūras vērši

-     Te ir pekle… izdveš pretīgi bezkrāsainās, sasprē­gājušās lūpas.

-     Tevis pašas radīta, atceries to. Smaidu. Bet tev ir paveicies, tu esi tikusi švītīgos apartamentos, daudzi atdusas smacīgās tehniskajās telpās.

Izvelku no kabatas spoguli un turu to viņai priekšā. Aha! Viņa atkal ir saskatījusi šausmonīgo atspulgu un ar vaidu novēršas. Domāju gan, ka te ir jāšokējas es bieži apskatu viņas attēlus, tos pirms “Luna Mare”. Trenēts augums, perfekti vaibsti. Nevainojams iedegums. Uz glu­dās ādas pedantiski implantētas rotaslietas un uzklāts grims. Matu sakārtojums, dizaineru ģērbi un aksesu­āri neatkārtojas nevienā augstāko aprindu fotogrāfijā, nevienā video. Brīnumslaidi, manikirēti pirksti alkatīgi vandās uzkodu traukos, notraipot luminiscējošajās gais­mās dzirkstošos nagu dārgakmeņus ar ēdiena atliekām. Implantētas skropstas kā kolibri aste neizdibināmi nolai­žas pār plēsonīgi samiegtajām acīm, kuras tumsā spīd gan aiz tās īpašnieces ļaunuma, gan no īpašiem pilieniem.

-     Kāpēc… kāpēc tu to dari ar mani?

Jautājums tiek uzdots katrā apmeklējuma reizē, bet es atbildu vien pusvārdiem, mājieniem tomēr ši vēl aiz­vien neko nesaprot, lai gan laika domāt viņai gana. Lai­kam reiz nāksies palīdzēt viņai patiesi nav ne jausmas, kas es esmu, un kāds tur brīnums.

-     Es? Es neko nedaru. Tu pati jau visu esi izdarījusi. Tu mani atceries?

Beidzot esmu pajautājusi.

Svilina izmisuma un naida pilns skatiens, un viņai nav ne mazākās apjēgas, par ko es runāju, tomēr pamanu cerību beidzot tikt kādā nebūt skaidrībā un izdomāt, kā apmuļķot pēc izskata vientiesīgo skuķi tas ir mani.

Turpinu.

-     Tu pabiji manā ciematā, atceries? Sen tavas karje­ras sākumposmā.

Ap mums izplēn ķermeņu grēdas, no atmiņu pala­giem iznirst manas dzimtenes saule un iesarkanā zeme. Neviens to neapstrādā. Kam gan? Mums palīdz civilizē­tās nācijas. Vesela industrija eksistē, pateicoties mums, žēlsirdībai tiek asignēti milzu līdzekļi tiek ražotas bēgļu teltis un portatīvie hospitāļi, simtos rūpnīcu tiek fasēta izdalāmā pārtika un ūdens, tiek algots personāls, kurš citādi papildinātu bezdarbnieku rindas savās mājās. Un visur žurnālisti, lai uz prasmīgi radītas posta ainas fona demonstrētu mūsu glābēju humānismu.

-     Pēc neitrālo spēku aizbraukšanas mēs sākām slimot ar nezināmu gripu. Atbraucāt jūs. Mūs izglābt. Karan­tīna. Atkal teltis. Zāles. Simptomu reģistrēšana. Caurulī­tes, šļirces, pārsēji nu gandrīz kā tev tagad.

-     Tā ir sazvērestības teorija… Murgi… Atbildei uz vēl neizteiktajām apsūdzībām vecene automātiski dveš teikumus, kurus apmācībās “kā atbildēt uz neērtiem jau­tājumiem” ieborēja šās darba devēji.

-      Protams, murgi. Gribi, es tev pastāstīšu, kā izdzīvo­jušajiem gāja atlikušos pāris mēnešus, līdz viņi beidza mocīties? Ar kurām fizioloģiskajām detaļām man labāk sākt? Viņu miesas neiekāroja pat maitēdāji. Bet tas ir sīkums, jo ja tu tikai zinātu, no kā taisīts maisījums, ar kuru tevi baro intravenozi!

-     Žēl, ka nenosprāgi… Brīnums gan…

-     Nē, es nenosprāgu gan, un, nē, man nav žēl, un, jā bija brīnums. Mani izglāba tavs kolēģis, savādnieks. Tu taču zini, ka viņš tomēr izdzīvoja?

-     Roberts… Atceros… Dezertieris nolādētais… Pārē­jie viņu turēja, es personiski iešļircināju… Veča, uzbu­dinošo atmiņu sildīta, parausta izbalējušās lūpas smaida grimasē.

-      Roberts tagad ir viens no Jaunās pasaules līderiem. Vecā pasaule pašlikvidēsies, jāpagaida vien daži gadi… Jūs visi beigsiet savu dzīvi šeit. Jaunā pasaule pārņems arī no jums atbrīvotās teritorijas, un Zeme atkal kļūs cil­vēciska, bet tu to diez vai pieredzēsi. Starp citu, Jaunajā pasaulē vairs nav ne karu, ne nemieru, kopš esam no jums pašizolējušies. Mēs bez jums varēsim iztikt, jūs bez mums ne.

-     Vai tu vispār zini, kas es esmu? Šī sāk elpot ātrāk, skatiens ieurbjas manī, un piepeši es nopriecājos, ka šķietami nevarīgo subjektu saista aparatūras valgi. Viņai nepietiktu spēka piecelties, vismaz tā vajadzētu būt, tomēr viņas skatienā uzšķīlusies bīstama liesma. Tie nav subjektu nevarīgie, miesā dzeļošie mirkļi, nē.

Mazliet atvirzos, tomēr dūšu nezaudēju.

-     Kas tu biji, izlaboju.