Zilie jūras vērši

-     Vecajā pasaulē nav labu cilvēku. Nav. Nevar būt. Tāpēc mēs esam no viņiem norobežojušies. Fonds ir spiests algot viesstrādniekus no Jaunās pasaules, jo zina, ka mēs esam vienīgie, kas neizpļāpāsies. Viņi rēķinās ar mūsu naidu, ar mūsu vienaldzību!

-     Tad Jaunā pasaule nav ne par matu labāka par Veco.

-     Ja tu gribi glābt cilvēci, kāpēc neatgriezies uz Zemes? Tur pietiek, ar ko nodarboties! Ar ko šīs mūmi­jas ir pelnījušas labdarību? Gana izpriecājušies uz mūsu rēķina, tagad lai maksā!

-     Nekliedz!

Es apraujos, bet ir par vēlu.

Mēs abas sastingušas sēžam, kamēr apkārt plosās lokālā apokalipse subjektiem raustās ķermeņi, skan sēcieni, vaidi. Ari mana iecienītā kliente atkal ir pavērusi acis un neticamā kārtā stiepj roku mūsu virzienā. Pēc pāris minūtēm subjekti, automātiski saņemot nomieri­nošos preparātus, ir norimuši. Šoreiz mums paveicies neviens nav sarāvis saites un izkritis no savas guļvietas. Drajam patīk pārstāstīt neticamu gadījumu, kā šim pa šūnu labirintiem nācies tvarstīt no miega modušos stai­gājošu subjektu, un kolēģi neapšauba dzirdēto vien pie­klājības pēc.

Stella viegli trīc pārciest klientūras masu psihozi per­sonālam vienmēr ir psiholoģiski sarežģīti, esmu spiesta pieturēt viņas trauslos plecus, lai meitene nenokristu no lejup braucošās, manis iedarbinātās platformas. Pati neesmu labākā stāvoklī mani joprojām vajā večas drausmā neatlaidība, raujoties prom no ieslodzījuma.

Drīz abas esam ārpus ēkas, uz ielas atliekām. Joprojām zaļganajos paltrakos tērptas, meimurojam tuvāko robežslūžu virzienā.

Slūžas vaļā, slūžas ciet.

Daži soļi, un esam servisa personāla telpās, un mani nomierina to bezpersoniskais minimālisms, numurētie gaiteņi, ikdienas militārā precizitāte un disciplīna. Tūlīt mēs abas pārģērbsimies formas tērpos, un viss gadiem veidojies haoss būs palicis iekšpusē, klientu zonā.

Pēc kāda laika abas ar Stellu klusēdamas sēžam ģērb­tuvē. Raugāmies plašajā iluminatorā. Melni zvaigžņotajā tukšumā vizošajam diskam ir augoša fāze.

Esam pārģērbušās, tomēr arī termoregulējošajā uni­formā, kas še kalpo par tādu kā mājas tērpu, mani krata drebuļi. Pieskaros panelim, mans skapītis nedzirdami ieslīd sienā. Piespiežu drudža kratītās rokas un pieri pie nedaudz vēsās sienas.

-     Tu liksi viņu mierā, īsa? Stella maigi apvaicājas.

Mazliet padomāju. Ko vēl es vēlos no savas iecienītās “Luna Mare” iemītnieces? Patiesībā neko. Viss ir izlīdzi­nājies. Tas ir beidzies tik piepeši, tik negaidīti. Ko tālāk? Man nebija plāna šādam atrisinājumam.

-    Jā. Ko tur vairs.

Viņa turpina mani vērot.

-     Ko tu domā? Stella man piepeši pajautā.

-     Es? Neko. Vairos viņas skatiena.

Manā prātā klaiņojošā ideja ir pārāk pārdroša, nereali­zējama. Nosūtīt Fondam dāvanu. Personisku. No manis.

-     Es nedomāju neko. Absolūti neko. Aši uzsmaidu biedrenei. Iedzeru malku ūdens.

Dodos uz savu kajīti, šķērsojot tūkstošiem metru garo, vienmuļi sudrabaino gaiteni. Kādreiz, labākos lai­kos, šeit skanējusi mūzika un personāla apnikušos ska­tienus izklaidējuši aizvien jauni hologrāfiskie dizaina pārsteigumi. Tagad esmu tikai es un manu soļu atskaņas.

Gaiteņa iluminatoru rindā vīd kilometriem garš, kilo­metriem augsts angārs, tas ir redzams no gandrīz visām personāla telpām. Zinu, ka ārpusē vienmēr ieraudzīšu divas pastāvīgas vienības Zemi debesīs un “Luna Mare” uz Mēness.

Pavirši skatoties, grandiozā būve atgādina Mēness refljefa kaprīzi. Tepat iegūtie ieži izmantoti par vienu no ārpasaules temperatūras svārstību neitralizējošiem materiāliem, tomēr konstrukcijai ir pārāk regulāra forma, lai vērotājs noticētu tās dabiskajai izcelsmei.

“Luna Mare”.

Slazds. Vecās pasaules atkritumu izgāztuve. Būvēts kā ekskluzīvs Pensiju Fonda klientu kūrorts, miniatūra idilliska pasaulīte. Funkciju apvienošanas kārtībā arī vērienīgs zinātniskais eksperiments, Mēness kolonizēša­nas pilotprojekts.

Inga Znotiņa. Atklātie

—    Komandier, atļaujiet ziņot! Blakus nostājās kaptei­nis Obans.

-     Par jauno planētu?

-Jā-

-     Ziņojiet.

-     Mūsu novērojumi liecina, ka klimats uz šis planē­tas ir piemērots ne tikai īslaicīgas, bet pat pastāvīgas apmetnes ierīkošanai. Tas kuģis planētas otrā pusē pie­der kaimiņiem no Menzas planētas. Ari viņi ir izpētījuši apstākļus, bet viņiem tie neder, atmosfērā gandrīz nav freomnlta. Tas nozīmē, ka tuvākajā apkaimē mums uz šo planētu nebūtu ari konkurentu. Uz planētas ir bagātīga augu un dzīvnieku valsts. Tomēr viena no sugām mums rada bažas.

-     Saprātīga dzīvības forma?

-     Ne gluži. Viņi plaši lieto sarežģītus rīkus un pievēr­šas izziņai izziņas dēļ tas it kā liecinātu par labu šādam pieņēmumam. Tomēr saskaņā ar ģenerāļa Ķitvaja klasifi­kāciju par saprātīgām dzīvības formām būtu uzskatāmas tās, kuras spēj uztvert vismaz septiņas dimensijas. Šai sugai pieejamas tikai trīs. Atsevišķiem īpaši spējīgiem indivīdiem parādās pirmās pazīmes ceturtās dimensijas uztveršanai, tomēr arī tas vēl ir krietni par maz.

-     Lieli? Agresīvi?