Zilie jūras vērši

-     Izmēra ziņā mazliet lielāki par mums, komandier, bet ievērojami mazāki par menziešiem. Fiziski mēs esam pārāki. Tomēr uzskatām, ka viņi tik un tā var būt mums ārkārtīgi bīstami.

-     Ārkārtīgi? Tas bija kas negaidīts. Kapteinis Obans nemēdza mētāties ar jūtelībām. Kas būtu tik īpašs šīs planētas iemītniekos?

-      Es sākšu no sākuma, ser. Vispirms mēs atklājām veidu, kā viņi komunicē savā starpā. Veids ir diezgan primitīvs ar skaņas viļņiem. Tomēr viņi ir iemācījušies atsevišķas komunikācijas vienības kodēt un nodot tālāk bez tiešas saskarsmes. Menziešiem bija izdevies pārtvert diezgan lielu daudzumu viņu savstarpējās komunikāci­jas, bet viņi nespēja to atšifrēt. Mūsu zinātnieki, Obans lepni izslējās, to izdarīja diezgan ātri, jo šī saziņa izrā­dījās zināmā mērā līdzīga tām saitēm, uz kurām balstās mūsu elektronika. Iztulkojot atšifrētos datus, noskaidro­jām divus mūsu nolūkiem ļoti svarīgus faktus. Pirmais no tiem: šie dzīvnieki ir spējīgi pulcēt lielas grupas ar kopīgu mērķi.

-     Ko jūs saprotat ar “lielas”?

-     Kopējā populācija ir aptuveni septiņi miljardi. Par lielām grupām šajā gadījumā uzskatām tās, kurās ir vis­maz pusmiljons īpatņu.

-    Jā… tas nav maz. Cik mēs šobrīd esam uz šī kuģa?

-     Šobrīd vairs tikai nedaudz virs tūkstoša, ser.

-     Cik kuģu vēl varam piepulcēt?

-     Ne vairāk kā trīs.

-     Četri tūkstoši pret pusmiljonu. Mūsu pārsvars var nebūt pietiekams.

-     Tā ir.

-     Bet kas jums liek domāt, ka viņi mūs laikus pama­nīs? Teleportēšanās ir pieejama tikai tām sugām, kas pil­nībā uztver un pielieto vismaz piecas dimensijas. Tātad šiem visa pārvietošanās ir ļoti lēna. Mums ir lielas laika priekšrocības. Ieradīsimies negaidīti.

-     Pirms ierašanās mēs konsultējāmies ar menziešiem par iespējām palikt nepamanītiem. Viņi ieteica turēties aiz kāda tuvāka meteorīta. Tā arī darām. Spriežot pēc novērojumiem, vietējās sugas nespēj uztvert liektu telpu un spēj noteikt tikai taisnā līnijā nepārklājošos objektus. Tomēr viņiem ir kāda būtiska priekšrocība… Kapteinis saminstinājās. Es īsti nezinu, kā to lai apraksta. Sprie­žot pēc tā, ko šīs sugas īpatņi piemin savā komunikācijā, pastāv kaut kādi stari, kurus ne mēs, ne menzieši, ne arī kāda cita no mums zināmajām civilizācijām nespēj uztvert. Šķiet, tos izdala… izstaro noteikti objekti, piemē­ram, zvaigznes, un citi objekti atstaro. Mēs neesam īsti droši, kā tas darbojas, bet uz šīs planētas ļoti daudzas sugas šos starus uztver ar īpašiem jutekļiem. Pēc tiem viņi nosaka objektu novietojumu telpā, attālumu un pat īpašības. Ir novērots, ka indivīds ar šo staru palīdzību var, nekā citādi neiedarbojoties, piemēram, noteikt, vai pārtika ir ēdama vai jau sabojājusies.

-     Uz kādiem objektiem tas attiecas?

-     Cik mums zināms, uz visiem. Vienīgais, ko šī minētā suga ar šo staru palīdzību vispār neuztver, kā liekas, ir izplatījuma plazma. Tāpēc viņi uzskata, ka tā nepastāv.

-     Bet mūsu kuģi?

-     Domājams, ka tos viņi pamanītu ļoti viegli. Menzie­šiem jau esot gadījies kāds misēklis, bet, par laimi, pie­tiekami īslaicīgs, lai to saprastu ļoti mazs īpatņu skaits.

Un tomēr… Obans neomulīgi nokremšļojās. Baidos, ka esam atklāti jau krietni lielākā mērā, nekā bijām gai­dījuši.

-     Kas jums liek tā domāt? Bija jūtams, ka komandie­rim jaunumi, ai, kā nepatika. Ja augsta līmeņa civilizāciju atklāj tik primitīvi dzīvnieki kā nupat raksturotie, ko gan tas liecina par kuģu drošības sistēmām?

-      Kā jau teicu, mēs atkodējām viņu saziņu. Un nevarē­jām nepamanīt, ka viņi, nu, sauc mūs vārdos.

-     Vārdos?!

-     Un, tos izrunājot, viņi izrāda agresijas pazīmes. Piemēram, diezgan bieži tiek lietots manējais, kap­teinis nervozi turpināja. “Obanā”, viņi saka. Vārds ir tādā formā, kādā parasti runā par lietām, kurās kaut ko var ielikt vai izņemt. Man liekas, ka viņi mani domā… izgrebt.

Komandierim trūka vārdu. Vai nu Obans ir pilnīgi izkūkojis prātu, vai šīs planētas iemītnieki ir… viņš pat nespēja aptvert, kā to lai nosauc.

-     Vēl viņi saka “Ķitvajmicīt”, pēc neilga klusuma brīža atkal ierunājās kapteinis. Mēs esam noskaidrojuši, ka micītes ir tādi dobi priekšmeti, ko viņi mauc galvās. Tās parasti izgatavo no citu sugu dzīvnieku mirstīgajām atliekām. Es nekādā ziņā nevēlos paust necieņu ģenerā­lim Ķitvajam, bet šķiet, ka iezemieši līdzīgi grasās izrī­koties ar viņu. Un tad vēl… Komandier, es izlūdzos jūsu piedošanu, taču man tas jāsaka viņi min arī jūsu vārdu.

-     Manu vārdu? Kā viņi to var zināt, ja tas ir zināms tikai četrām personām, mani ieskaitot, un tās visas atro­das uz šī kuģa?

-     Mēs nezinām, ser. Tas arī ir pats biedējošākais. Mēs nespējam aptvert, kā viņi to uzzinājuši, bet vārds “Jedritvaj” šķiet izraisām vēl lielāku agresiju nekā abi iepriekšējie.

Komandieris Jedritvajs sarāvās, izdzirdējis pieminam savu vārdu. Kā tas varēja būt? Ar šis planētas iemītnie­kiem no kuģa sazinājies nebija pilnīgi neviens, tas bija skaidrs. Jo vairāk skaidrs, ka to nebija darījis neviens no tiem, kam bija uzticēta tik slepena informācija kā misijas vadītāja vārds.