Zilie jūras vērši

Bretam šī bija smaga diena. Darba nebija jau vairāk kā nedēļu, arī ēdamais bija saplacis tik tālu, ka maizes šķēles ar ķirurga meistarību nācās pārdalīt divās plānākās daļās, lai sevi piemānītu ar vīziju par gardām brokastu mai­zītēm vienas skumīgas rikas vietā. Pilsētā, kurā nebija zaļumu, kurai nepiegulēja agrāras teritorijas un kur pat žurkas slēpās dziļi pagrīdēs un notekās, pārtiku tik viegli atrast nevarēja. To varēja tikai izvilkt no miskastes vai nopirkt. Un naudu, protams, varēja nopelnīt, ja vien bija darbs. Ar to ziemeļi atšķīrās no dienvidiem, ka šajā pilsē­tas daļā pārsvarā nonāca tie, kam darba nebija. Un tomēr liela daļa dienvidnieku kaut kā ķepurojās un strādāja dažā­dus zemākas kārtas darbus ziemeļniekiem piederošajos veikalos, darbnīcās, kaltuvēs un štampētavās, nākdami mājās bezspēcīgi, bet ar iespēju pabarot sevi un ģimeni.

Bretam neveicās. Kolēģa izraisītā eksplozija darbnīcā bija izraisījusi ugunsgrēku, tāpēc tā tika slēgta. Teica gan, ka uz laiku, bet tas nenozīmēja, ka pēc tam darbā tiks pieņemti tie paši cilvēki. Tāpat kā iepriekš. Bet vaja­dzības nerimās, tāpēc bija jādomā, kā dabūt naudu. Un Brets šādos brīžos mēdza piestrādāt par ziņotāju, palīgu, krāvēju vai pat miskastnieku, par ko viņam reizēm at­meta kādu monētu, reizēm banknoti vai vismaz kaut ko ēdamu.

Iegrūdis rokas dziļi darba bikšu kabatās, Brets, vienā rokā cieši iežmiedzis, sargāja savu pirkumu, ar otru bezmērķīgi taustījās gar atplīsušo kabatas oderi. Tur neko vērtīgu glabāt nevarēja, ja negribēja, lai tas izripo uz pilsētas bruģa. Pēdējā šodienas nauda bija aizgājusi par hora diodi, tāpēc nācās apsvērt veidus, kā sevi paba­rot. Vienmuļi likdams soļus pa ietvi, viņš virzījās lau­kuma virzienā.

Laukumā reizēm notika tirgus. Un reizēm nenotika. Tā bija visai neregulāra parādība: viss bija atkarīgs no tā, kā tirgotājiem bija veicies citos tirgus laukumos pārtikušākās pilsētas daļās. Tāpēc uz dienvidu laukumu, ja ari kāds atbrauca, tad ar pēdējām preču paliekām. Un tomēr tas bija labāk nekā nekas.

Kņada ielas tālākajā galā liecināja, ka šodiena varētu būt laba diena, tāpēc solis gluži nemanāmi paātrinājās. Bretam nebija naudas, par ko nopirkt kaut vai iepuvu­šus ābolus, bet tirgū bija iespēja pieteikties kādam sala­bot ratus vai kastes, palīdzēt kaut ko iecelt vai izkrāmēt. Tādam spēcīgam, jaunam vīrietim tas bija sīkums. Un tas nekas, ka viena acs nerādīja, roku un kāju darbus tas netraucēja veikt, par to reizēm saņemot kādu ēdamlietu. Izbraucis ar pirkstiem cauri nedaudz nekārtīgajam tumšo matu ērkulim, lai neizskatītos kā tikko no gultas izvēlies, Brets apgāja ap ēkas stūri un noskatīja laukumu.

Kņada tur bija, bet tā gluži neizskatījās pēc tirgus. Cil­vēki drūzmējās, kaut ko apsprieda, bet tālāk uz priekšu skanēja leijerkastes melodija un kāds neatpazīstams pūšamais instruments ar mazliet aizsmakušu balsi.

“Šitādas izklaides uz šejieni gan sen nav braukušas,” kāda sieviete uzrunāja savu blakusstāvētāju, kas pie­krītoši pamāja. Tajā brīdī virs skatītāju galvām iznira gaišu dūmu mākonis, ko pavadīja smiekli, it kā kāds būtu izspēlējis joku, uz karstiem bruģakmeņiem izlie­dams toveri auksta ūdens. Un nepagāja ne mirklis, kad sanākušajā pūlī sākās rosība, it kā šķirot ceļu. Brets tika pagrūsts nedaudz nostāk, lai turpat viņa priekšā izveido­tos brīva josla.

Un tad viņi nāca.

Pa priekšu mehāniskajos ratos brauca leijerkastnieks, ar augstprātīgu izteiksmi sejā griezdams sava mūzi­kas instrumenta rokturi un izvilinādams savam ģīmim nepiemēroti jautru melodiju. Viņam sekoja vairāki žon­glieri, kas ne tikai rādīja savu roku veiklību, bet arī lika bumbiņām ik pa brīdim iemirdzēties, liekot skatītājiem minēt, vai tas ir jaunākais tehnoloģiju sasniegums vai citi spēki. Meitenes, kas tiem sekoja, dejoja mūzikas pavadījumā un nekautrējās skatītājiem izrādīt savus ķer­meņa dotumus. Tēloti bargā izteiksmē raugoties uz savu harēmu, tām sekoja vēl vieni rati, kuros sēdēja pats šeihs, tērpies padilušās zelta drānās un turēdams rokā pūkainu pātagu, ar ko ik pa laikam iepliķēja kādas dejotājas apa­ļumus, pretī saņemot smieklus un gaisa skūpstus. Un visai karavānai aizmugurē vieglā solī dejoja gaišmataina, sprogaina meitene, kura no neliela groziņa zemē kaisīja papīra ziedlapiņas rozā un baltā krāsā, kā atstājot sliedi, kur tikko bija viesojies karavānas gliemezis.