Zilie jūras vērši

Brets nebija no šīs pilsētas. Viņš bija dzimis un līdz vienpadsmit gadu vecumam audzis Koras pilsētā, krietni uz austrumiem. Tur arī notika sprādziens tēva vadītajā tvaika vagonā, kas nopietni ievainoja Bretu. Lai arī abi braucēji palika dzīvi, tomēr smagais sejas bojājums un tam sekojošās operācijas, procedūras un rehabilitācija strauji veicināja ģimenes prieka un budžeta izsīkšanu. Tikai tad, kad puika bija salāpīts tik tālu, lai spētu celties no gultas, ģimene centās atkopties. Tas nenācās viegli, ja dēls bija teju apsmiets kroplis, nemaz nerunājot par to, ka viņa spējas mācīties un patstāvīgi darboties bija ievē­rojami traucētas, jo kurš gan normāls cilvēks, zaudējot aci un smagi iedragājot galvaskausu, spētu atgriezties dzīvē tā, it kā nekas nebūtu noticis? Lai ari medicīna bija veikusi ievērojamu soli attīstībā, tomēr pat labākie Koras dakteri nesolīja puikam veiksmīgu turpmāko dzīvi. Citi pat teica, ka viņš nekad vairs neko neiemācīsies, varbūt pat nerunās.

Un Brets nerunāja. Viņš vienkārši neatcerējās neko tādu, par ko būtu vērts runāt. Vecāki lauzīja galvu un meklēja jaunus ārstus, bet nekas nemainījās. Puika uzlika masku un gāja pagalmā rotaļāties pats ar sevi, jo pārē­jie vienaudži no viņa bēga. Bet viņš neraudāja, neklie­dza, vien savā nodabā klīda pa pagalmu, reizēm zīmēja vienkāršas figūras ar kritu uz bruģakmeņiem un pēc tam atgriezās mājās.

Viss mainījās dienā, kad Breta vecāki saņēma vēstuli no doktora Kirpiša, kurš izrādīja neparastu interesi par šo gadījumu un jau pirmajā atbildes vēstulē izteica vēlē­šanos ar puiku satikties.

Bija pagājuši gandrīz astoņi gadi, kopš Brets bija sācis tikties ar doktoru. Sākumā viņi bija tikai runājuši, jo valodu puisis zaudējis nebija. Tad doktors bija pieru­nājis vecākus parakstīt kādu līgumu, kas paredzēja zēna nodošanu doktora rīcībā medicīniskiem eksperimentiem. Ko viņš tiem piesolīja, to Brets nekad neuzzināja, tomēr dienas kļuva pilnīgi citādas.

No doktora veiktajām daudzajām procedūrām viņš atcerējās vien nebūtiskas detaļas, jo lielu daļu laika nācās pavadīt narkozē. Tur bija kāda medmāsiņa ar laipnu balsi, kādi tikšķoši trokšņi, un reizēm gaisma bija spo­žāka, nekā acu zīlītes spēj panest. Atmiņas par skumjo pēcnotikuma dzīvi ģimenē plēnēja narkotiskā līdzekļa iespaidā, līdz palika tikai neskaidri tēli. Tomēr pēc neno­sakāma laika narkozes radītā neskaidrība atkāpās, un Brets ieraudzīja savu jauno veidolu.

Viņam atkal bija seja! Nedaudz vīrišķīgāka, nobriedu­šāka, mazliet skumja, bet vesela. Rētu un dobuma vietā bija acs, vismaz tā rādīja spogulis, jo redzēt ar to Brets nespēja. Doktors Kirpišs viņam izskaidroja notikušo.

Viņš bija inventors, vizionārs un māsterstiķis, kas aprindās bija pazīstams ar dažādām trakām idejām un mēģinājumiem tās realizēt. Un kas gan liedza šādam pie­tiekami trakam un turīgam doktoram “nopirkt” paputē­jušas ģimenes atvasi ar caurumu galvā, kur iestūķēt savu jaunāko izgudrojumu? Un neviens nevarēja pārmest, ka tas būtu neētiski, jo viņš taču atdeva kroplim dzīvi!

Brets neļaunojās. Sākumā viņš bija pārsteigts, bet pamazām iemācījās ar savu jauno aci apieties. Tā nemirk­šķinājās, bet grozījās reizē ar veselo. Tās zīlīte tāpat sašaurinājās vai paplašinājās atkarībā no nepiecieša­mās gaismas caurlaides, tikai to nodrošināja sešu lapiņu mehānisms, kas spēja sakļauties un atvērties. Bez cītīgas aplūkošanas zem palielināmā stikla atšķirības bija grūti pamanīt.

Bet pats lielākais jauninājums, ko Brets ieguva līdz ar jauno aci, bija tās funkcija. Proti, īpaši piedomājot, viņš spēja samirkšķināt ari mehānisko aci, kas aiz auss noslēptajā hora diodē radīja ekspozīciju, liekot tai kļūt pienaini baltai. Tas nozīmēja, ka ir saglabāts gabaliņš īstenības. Ar nelielu kārbas paskata ierīci varēja šīs diodes nolasīt pietika tikai vienu ielikt tai paredzētajā ligzdā, aizvērt durtiņas, nospiest slēdzi un kā stereoskopā ieska­tīties divos acu caurumos, kur atklājās uzņemtais attēls. Doktors Kirpišs to lepni sauca par gaismogrāfu, jo viņš bija izpētījis, ka gaisma diodē ieraksta attēlu, ko raudzī­jušas mehānisma acis.

Brets ar gaismogrāfiju aizrāvās tiktāl, ka doktors spēja vien mainīt diodes, līdz vienā brīdī paziņoja, ka ir nepie­ciešams noteikt kaut kādus ierobežojumus. Nevarēja taču puika mirkšķināt uz visu, kas pagadās, lai arī nevarēja noliegt, ka dažas diodes ar iemūžinātajām kaimiņienēm vai tējnīcas īpašniecēm doktors labprāt saglabāja savai vajadzībai. Kuram gan varēja ienākt prātā doma, ka no jaunā zēna skatiena kāds cits gūst baudu? Tāpēc sievie­tes nekautrējās viņam smaidīt un koķetēt.