Zilie jūras vērši

Viņu fascinēja sejas. Ne tik daudz ikdienišķās, kas daudz nemainījās, cik cilvēki, kas spēja vienu bridi smie­ties, tad izteiksmīgi raudāt vai bārties, visu emociju buķeti ietērpjot vaibstos. Vai tas bija tāpēc, ka viņam pašam bērnībā sejas nebija? Tāpēc, ka pagalma puišeļi apsaukāja viņu par Puspurnu? Vai tāpēc, ka doktors Kir­pišs bija viņam to uzdāvinājis? Bet varbūt tā bija mātes seja, kas tik netverama bija tepat līdzās un reizē tālu prom, neapzinātos atmiņu kambaros? Toties gaismogrāfs ļāva sejas iemūžināt un pēc tam apskatīt nelielajā kastītē. Tā bija kā narkotika Breta apziņai, kā mierinā­jums viņa zaudējumam un ieguvumam, tāpēc tad, kad viņš saņēma kādu naudu, tā tika tērēta jaunās un jaunās diodēs, reizēm pat aizmirstot par pārtiku. Breta maize bija skats uz kādu seju vakarā pirms gulētiešanas, pat ja vēders fonā rūca skumju pavadījumu.

Un ari tagad, kad uzrunātais vīrietis atkal novērsās, lai jau ar citu sejas izteiksmi ķertos pie kāda plakāta pie­stiprināšanas tam paredzētajā vietā, Brets sevi aprāja. Viņam bija tikai viena diode, un tā bija paredzēta gaiš­matainajai meitenei.

“Radi un draugi, viesi un šejienieši, visi dārgie Sore­nas iedzīvotāji!” Skaļa un izteiksmīga šeiha balss vēl un vēl sauca skatītājus tuvāk skatuvei. Brets stāvēja pašā priekšā pirmajā rindā. Viņš tur bija bijis jau stundu iepriekš, un nekāda rosība ap skatuvi nebija piespiedusi puisi mest gaidīšanu pie malas. Tagad viss sākās.

“Lai rīb bungas un skan taures, lai virpuļo lodes un uzburam jums brīnumus!” šeihs turpināja reklamēt pasā­kumu, bet viņam fonā iedziedājās leijerkaste.

Brīnumus cilvēki gaidīja. Klīda runas, ka daļa to rādī­tāju liekot lietā senus un daudziem nezināmus spēkus, lai parādītu kaut ko neikdienišķu, kamēr citi centās atdari­nāt redzētos brīnumus ar mehāniskām ietaisēm. Bretam bija aizdomas, ka ari viņa galvā ir kaut kas no šādiem spēkiem. Lai arī doktoram Kirpišam viņš tieši jautājis nebija, pēdējos gados tikai pastiprinājusies bija puiša pārliecība, ka citādi mehānisms tik dabiski nesadzīvotu ar viņa pārējo ķermeni. Tomēr, tā kā skaidras atbildes nebija un runām Brets līdz galam neticēja, viņš bija pie­ņēmis, ka tas ir spēks, kas liek ķermenim tiekties būt vie­notam veselumam. Bet, lai nu kā arī būtu, tas strādāja par to puisis bija pateicīgs. Viņa rokas sakļāvās aplausos, kad šeihs bija beidzis uzrunu un dziļi paklanījās.

Breta skatiens uzmanīgi vēroja skatuves malu, kur iepriekš bija parādījies pats šeihs un leijerkastnieks. Ja tur bija trepes, tad tur arī vajadzētu parādīties viņa meitenei. Spožo ložu žonglieri un šeiha un leijerkast­nieka teatralizētais uzvedums Bretu maz interesēja. Jeb­kurā citā gadījumā viņš būtu vairāk pievērsies arī šiem priekšnesumiem, taču šobrīd prāts bija citur. Sākoties šeiha trompetes un leijerkastes melodijai, uz skatuves kāpa meitenes, bet arī starp viņām gaišmatainās būt­nes nebija. Tikai tad, kad jau šķita priekšnesums iet uz galu, viņa uzkāpa uz skatuves.

Abas Breta acis bija cieši pievērstas gaišo sprogu ie­skautajai sejiņai. Viņa bija pantomīmas aktrise. Duetā ar leijerkastnieku otrs aktieris viņas priekšā nobālēja. Lai ari vīrieša seja bija izteiksmīga un iepriekš Bretam bija radījusi vēlmi iegūt tās attēlu, tomēr meitenes seja pār­spēja visu.

Tā dusmojās tā, ka šķita izsitam bruģakmeņus no savām vietām. Tā smējās tā, it kā laukumā paceltos tūk­stošiem putnu. Tā raudāja lietus ūdenskritumus un smai­dīja spožāk par sauli. Brets bija apburts. Tā bija visīstākā burvestība, kas staroja no šīs savādās un mainigās sejas. Nē, tas pat bija kas vairāk!

Aizmirsis mirkšķināt gan ar dzīvo, gan gaismogrāfa aci, Brets attapās, kad ainas jau bija beigušās un meitene ar savu pārinieku paklanījās. No skatītāju puses atska­nēja skaļi aplausi. Uz skatuves kāpa ari citi, aizēnojot gaišmati un liedzot Bretam viņu iemūžināt savā vienī­gajā diodē.

“Nē,” izmisis čuksts izlauzās no Breta lūpām. Viņš snaikstīja kaklu un tomēr nespēja iegūt tādu skatu uz meiteni, lai, saglabājot attēlu, ar to būtu gana. “Nē, nē,” lūpas bez skaņas izrunāja izmisuma vārdus. Izklaidētāji kāpa nost no skatuves. “Nē!” Brets iesaucās. Pret viņu pagriezās vairāki desmiti skatītāju un gaišmates seja. Kluss ldikšķis liecināja, ka Breta diode ir ieguvusi kāroto. Un tomēr viņš nejutās apmierināts.

“Atkārtot!” puisis iesaucās, un viņam piebalsoja vēl vairāki no skatītājiem. “Atkārtot!”

Uz skatuves atgriezās šeihs. Viņš dziļi paklanījās un svinīgā balsī paziņoja, ka rit šajā pašā laikā notiks vēl viena izrāde, uz kuru visi ir laipni aicināti. Pūlis vēlreiz aplaudēja un sāka izklīst, vien Brets uzkavējās laukumā, cenšoties saprast, kur aizgājusi trupa.

Kņada norima. Skatuve palika tukša un klusa. Nekas neliecināja, ka pirms brīža te bija pārdzīvojuši un smē­jušies teju simts ļaužu. Brets bija apsēdies uz viena no akmens izciļņiem, kas liedza vagoniem un ratiem pie­braukt pie paša laukuma centra.