Zilie jūras vērši

Meitene pasmaidīja un pakāpās solīti atpakaļ, jo vai­rāk mazajā istabiņā nebija iespējams. Starp gultu un galdu viņa apstājās un nedaudz papleta rokas. Sanoša melodija ieskanējās no Drī krūtīm. Viņa bija sākusi dzie­dāt. Nezināmās valodas vārdi atrada savu vietu starp notīm un aizgrāba Bretu tām līdzi. Tikpat vienmērīgi, kā bija sākusi plūst skaņa, iesaistījās arī meitenes rokas, uzburot brīnuma izjūtu. Kaut ko tādu viņš nebija redzē­jis. Sākumā kā izrāde, pamazām kustības kļuva par deju, un turpat divu soļu attālumā no Breta savalgotā skatiena Dri griezās graciozā dejā. Viņas kustības šķita kā no citas pasaules. Istaba pēkšņi bija kļuvusi tik liela kā visa pasaule, jo ietvēra to neizsakāmo daudzveidību, ko meitene spēja paust savā dziesmā, vaibstos un kustībās. Nekas vairs nešķita svarīgs un traucējošs ne mazais grīdas laukumiņš, ne tuvās sienas vai turpat stāvošais skatītājs.

Brets vēroja un elpoja Drī deju kā saldus garaiņus, kas sola brīnišķu sapni. Viņa priekšā bija dzimusi pasaka.

Dri dejas soļu un rokas vēziena aizskartas, diodes krita no plauktiem un šķindēdamas plīsa uz grīdas, radot zvārguļiem līdzīgu skaņu, gandrīz kā putnu koris, kas atlidojis no tālajiem meža un kalnu ciemiem. Breta savāktās sejas sašķīda reizē ar pienainajiem stikla kupo­liem, lai nekad vairs netiktu apskatītas. Izdzirdot plīs­tošo skaņu, Drī deja pārtrūka un viņas augums sastinga. Puiša acis bailēs iepletās un muskuļi saspringa. Ja pirms brīža meitenes valdzinājums bija viņu tinis saldā kokonā, tad tagad tas gatavojās eksplodēt. Vēl nekad savā dzīvē viņš nebija juties tā, it kā no viņa rokām zustu kaut kas neizsakāmi vērtīgs. Brets bija gatavs lēcienam, lai vēl ar pēdējo iespēju saķertu to, kas bija tik nozīmīgs.

Drī izbīlī pagriezās, un viņas skatiens satikās ar izbiedēto Bretu. Mirldis, kas vajadzīgs, lai attēls paliktu atmiņās. Viņš lēca. Rokas strauji saķēra viņas augumu un pavilka malā, bet no puiša krūtīm izlauzās sasteigta izelpa. Breta lūpas piekļāvās Drī lūpām, un abas acis ar klusu klikšķi aizvērās, pārgaismojot pēdējo diodi. Šī driāda no senaizmirstas pagātnes bija nozibsnījusi viņa dzīvē, atstājot neizdzēšamu attēlu. Tādu, ko noteikti ir vērts saglabāt. Viņam, ne vairs īsti cilvēkam, tika dāvāta šī vienreizējā iespēja just, dzīvot, priecāties un mīlēt. Viņam radās nojausma par sapni, uz ko tiekties, deju, ko izdejot, ceļu, kurā pēc vairākiem neziņas gadiem atkal spert pirmo soli. To visu viņš bija apjautis tajās stun­dās, kurās mēroja bruģēto ceļu no laukuma līdz savam mājoklim, minūtēs, kad vēroja Drī deju un aizmirsa par pagātni, skumjo atkarību un visām nedienām. Viņa bija kas vairāk. Viņa bija īpaša.

Drī lūpas bija saldas, kā tikko medu baudījušas, kā salds solījums. Viņa nepretojās, apvija rokas ap Breta ple­ciem, lai noturētos, jo mazajā grīdas pleķītī starp galdu un gultu viegli varēja zaudēt līdzsvaru. No ielas iemaldī­jies gaismas stars atspīdēja sīkajās stikla lauskās visap­kārt, radot mirdzošu brīnumu.

“Dri?” Brets atrāvās no saldā valdzinājuma un, rokas neatlaidis, ielūkojās meitenes acīs. Tās vērās pretī kā tumši ezeri, ko Brets nekad nebija skatījis, bet viņš bija pārlie­cināts, ka tiem ir jābūt tieši tādiem. Viņa neko neteica.

“Es gribu redzēt Valēniju,” viņš nočukstēja.

“Tu vienmēr būsi gaidīts mūsu zemē, manā ciemā un manās mājās,” Drī atsaucās. “Bet es tevi nevaru turp aiz­vest, tev ceļš būs jārod pašam.” Kaut kas viņas balsī bija reizē nožēlas pilns un aicinošs. Viņa nevarēja Bretu ielūgt trupā un piedāvāt vietu šaurajā vagonā, tas nebija viņas lēmums, bet viņa varēja sagaidīt. “Mēs atgriezīsimies rudenī,” viņa noteica, vērodama Bretu. Viņš pamāja.

Ausa rīts. Šķita, ka viņi tā viens otrā lūkojušies stun­dām, mūžībām pagātnības aizmirstā driāda un nākot­nes cilvēks mirdzošu stiklu ietvertā mazajā pasaulē.

Viņam bija jālaiž Drī atpakaļ pie savējiem, bet pie Breta palika dārgākais solījums un ceļazīme, kurā vir­zienā doties, kur meklēt ierakstīto ceļa mērķi. Pat ja bija jāiet kājām, neredzot kalnus pie apvāršņa, pat ja tagad zem viņu papēžiem dunēja pelēkais pilsētas bruģis, tas solīja reiz mīt zaļu zāli un ieelpot brīvību, ieraudzīt un saglabāt to, kam nepietiktu pat ar augstākās raudzes hora diodi.

Armands Skutelis. Zagļi

… tad, kad mēs ieviesīsim eiro, Latvijas ekonomika, protams, piedzīvos…” plakanajā ekrānā runāja briļļains kungs ar apaļu seju, bet Zigis tajā visā neklausījās. Viņš zvilnēja uz dīvāna, Aldara Zelta alus pudelei laiski atpū­šoties uz mazā galdiņa, un kasīja vēderu.

“Agij?” viņš pavisam klusā un sažuvušā balsī sauca. Tad iesaucās skaļāk, cerot, ka beidzot taps izdzirdēts.

“Jā, kas ir?” no vannasistabas nāca gan fēna, gan arī sievietes balss radītais troksnis.

Zigmunds aplaizīja lūpas.

“Derētu viens fiksais, pirms tu ej prom.” Vannasistabas fēns, to dzirdēdams, pārstāja darbo­ties. Atskanēja sapīkusi balss:

“Aha, draugs… Es tikko jau biju dušā. Jāiet uz darbu. Nekas nebūs.”