Zilie jūras vērši

Puisis uz dīvāna tikai paraustīja plecus, ievilka vēl malciņu alus un, atkal apcerējis traģēdiju, ka viņu vienis­tabas dzīvoklītī nebija ne interneta pieslēguma, ne kādu citu TV kanālu kā vien dekodera pamata minimums, uzgrieza skaļāk to pašu LTV1.

“… Jā, bet kā jūs domājat risināt pensiju problēmu, kas nākotnē draud…” jauna un blonda žurnālistu dāmīte uzdeva premjera kungam jautājumu, bet Zigis tikai pie sevis pasmaidīja.

Viņš zināja, kā!

Viņi zaga lidojošos auto. Tā bija viņu pamatnodar­bošanās, principā vienīgā nodarbošanās. Kāpēc tieši lidojošās automašīnas, nevis virtuālā seksa iekārtas, kosmosa kuģus vai dažādus prāta uzlabotājus un ķer­meņa atjaunotājus to Zigis nezināja. Viņam pašam šķita, ka visas no augstāk uzskaitītajām precēm bija vēr­tīgākas par vienkāršiem auto, kam piemita spēja lidot, bet…

Jā, bet viņi taču nevarēja ieplūdināt šīs preces 2013. gada pasaules tirgū. Tā vienkārši, nepamirkšķinot ne acu. Neviens no viņiem nebrauca uz Detroitas vai Frankfurtes autošoviem vai vēl kur citur un neprezentēja sabiedrībai šos nozagtos lidojošos brīnumus ar “made in Latvia" birku virsū. Un kāpēc ne? Tāpēc, ka pasaulē jau nedzīvoja muļķi vien, un, ja kas tāds tiktu, tā teikt, pa taisno no konveijera vests uz jaunāko tehnoloģiju izstādi, tad jebkuram muļķim būtu skaidrs, ka šajā lietā kaut kas nav tīrs. Valsts, kura dienu iepriekš ražojusi metāla cau­rules skandināvu tirgum tikai tāpēc, ka šeit bija lētāks darbaspēks, nevar nākamajā dienā uzbliezt augšā ko tādu, kam pasaulē nebūs analogu vēl pusgadsimtu.

Tāpat jāatceras arī, ka tad, ja viņi ko tādu darītu, jau nākamajā dienā šīs tehnoloģijas būtu ASV, Rietumeiro­pas, Ķīnas un Krievijas rīcībā un drīz jau ieguvums no šādas vismaz 2089. gada Latvijā krimināli sodāmas darbī­bas būtu niecīgs. Turklāt pagātnes laika plūdumu modri uzraudzīja arī tie tur, no jau minētā 2089. gada, un, tikko šāds kliedzošs dampis parādītos vietā, kur tam nav jābūt vēl vairāk nekā 70 gadus, sekotu to čalīšu apciemojums un… teiksim tā, neviens no shēmā iesaistītajiem nevēlē­jās piedzīvot šādas situācijas. Līdz ar to bija vienalga, vai viņi spēra mašīnas, seksa vai kādu citu augsto tehnolo­ģiju parikti no nākotnes tīrā veidā to mantu te realizēt nevarēja.

Ņemot vērā visu augstāk teikto, sarežģītā shēma pa­rasti izskatījās šādi. Agros darbdienu rītos, kad 89. gads vēl gulēja, zagļu komanda, kas sastāvēja no diviem cil­vēkiem, ieradās ciemos, piestiprināja noskatītajam spēk­ratam mazu ierīci un kopā ar to devās atpakaļ pagātnē. Komanda ielēca, kā viņi profesionālajā žargonā mēdza teikt, atpakaļ savā laika plūdumā kādā angārā dziļi Kur­zemes mežos, kur neliela mehāniķu komanda izjauca nozagto auto, sadalot to vajadzīgajās un nevajadzīgajās detaļās un materiālos, un likvidēja atlikušos pierādīju­mus. Tad daļa no detaļām tika izķidāta, cerot, ka ar laiku tās kļūs par nelieliem, sīciņiem patentiņiem valsts zināt­nieku arsenālā, un nepazīstamie materiāli tikai krājās un krājās, gaidot to dienu, kad, soli pa solim pacietīgi strā­dājot, Latvijas valstij pavisam dabiskā ceļā bija jākļūst par pasaules inovāciju līderi.

Viss šķiet visai loģiski, vai ne? Un tomēr varētu rasties kāds jautājums. Proti, kur tādas pasaules aizauss pilsoņi varēja tikt pie ierīces, ar kuras palīdzību ceļot laikā? Par laika mašīnu to nesaukšu, jo tas skan pārāk prasti šim agregātam, kas labāk pazīstams kā GTLZMDH-3. Grūti gan pateikt, ko šis burtu savirknējums īsti nozīmē, jo nosaukumu ierīcei deva akadēmiķis Purvs, kura raženā­kie laiki aizritēja, strādājot vēl Varen Plašās varen plašajā darba druvā, un toreiz šādi akronīmi bija visai pierasti, kamēr mūsdienu Google meklētāja noplicinātajam prā­tam tos atšifrēt var būt diezgan grūti. Bet, ja mēs atgrie­žamies pie tā, kā gan Latvijas valsts un pat ne Latvijas valsts, bet tikai viena no Saeimas gudro galvu partijām, “Par Tēvzemi” bija pie šāda rika tikusi, tad stāsts vismaz pašā virspusē ir banāli vienkāršs. Pie visa vainiga vecā labā pazīšanās. Pirms “Tēvzemes” dibinātāja Jāņa Stiprā vectēvs nolēma doties uz viņsauli un, iegājis vecajā zirgu stallī, noskaitīja tēvreizi un nodziedāja “Dievs, svētī Lat­viju!”, lai pēcāk ņemtu rokā medību bisi un nošautos, viņš atstāja mazdēlam zīmīti.

“Dārgais Jāni!

Man žēl, ka tik pēkšņi jāaiziet. Kādreiz mēs satiksimies vēlreiz, tāpēc neskumsti par mani un neprāto daudz par to, kāpēc es izdarīju šādu izvēli. Zini tikai to, ka man tas bija jādara mūsu nākotnes labā. Bet pats svarīgākais ir tā lieta, kas noglabāta šeit, stallī, tieši zem manas nāves vietas. Izroc kastīti un nogādā to Rīgā profesoram Kārlim Kniedem.

Ardievu!

Dievs, svētī Latviju!

P. S. Manā nāvē vainojami VIŅI!"

Jānis ilgi domāja par to, kāpēc gan vectēvs bija izlēmis tik pēkšņi spert šādu soli šķirties no dzīvības un kas bija vēstulē minētie “viņi”. Vēlāk viņš vēl vairāk prātoja par to, kā gan tieši laika mašīna no visām nolādētajām pasaules lietām varēja nonākt viņa vectēva necilajās rokās, bet… neko izdomāt nespēja. Profesoru Kniedi viņš uzmeklēja gan.