Zilie jūras vērši

“Tad, kad mēs būsim tur, tu tikai nerausties!” Zigis komandēja jaunāko zagļu komandas locekli, 22 gadus jauno Valēriju. “Ņeģorgajsja, poņal?"

Jaunais puisis pamāja ar galvu.

“Tie tur… Viņiem ir deguns,” Zigis turpināja. “Mēs esam zaudējuši jau trīs komandas un trīs noliktavas, tā vienkārši. Vakar vēl bija, un šodien brauc garām un domā te tak bija jābūt vēl vienai bāzei, bet… ir tikai mežs vai tikai tukšums.”

Valērijs noskurinājās.

“Man pašam ar’ vienreiz bija. Man bija pārinieks, tāds kā tu… gribēju teikt arī krievs, un nu viņš aizskatījās uz tiem torņiem un gaismām un tiem viņu poličiem… modēm un ko vēl tur. Zinātniskās fantastikas fanāts bija. Gribēja visu appētīt. Bet tur jau ilgi nevajag, pārdesmit sekunžu, un gudrās acis atlasa aizdomīgas darbības, vēl pāris sekunžu, un noskenē tevi no augšas līdz apakšai un uzreiz redz, ka nepiederi tam laikam. Zini, ir dažādi izbrīna veidi, un vienkāršs tūrista izbrīns būs citādāks nekā tā cilvēka izbrīns, kas nekad tās lietas, kas tur atro­damas, nav skatījis. Tā ka daudz apkārt neskaties un nebrīnies. Ceru, ka tev nemēdz būt fantāzijas lidojumi, citādi tu esi pazudis cilvēks… agrāk vai vēlāk.”

Puisis norija siekalas.

“Un kas tad bija ar to… pārinieku?”

“Nu nekas,” Zigis turpināja jau mierīgāk. “Mums uzreiz klāt bija tie tur poliči, glumi pēc velna, tu negribi viņus redzēt. Ar pilnu skenēšanu. Un tas nozīmē viss, finito. Mēs zinām, ka tur uz vietas ir čalīši, kas var nosimulēt pilno skenēšanu, bet kontaktā ar tādiem neesam nonākuši, un tas jau ari būtu dārgi un afigenna bīstami. Es uzreiz lēcu prom vienalga kur, ka tik tālāk. Dažreiz izdodas. Kā toreiz. Oļegam, tā to čali sauca, nepaveicās. Nepaspēja aizlēkt.”

“Un… viņi sekoja?” tumšmatis turpināja iztaujāšanu.

“Oooo… Protams, sekoja. Viņi vienmēr seko. Tiesa, ja tu esi izbēdzis vienreiz, tad tālāk lēkt jau kļūst vien­kāršāk, jo viņi, redz, negrib pārāk piesārņot citas laika līnijas, kamēr mums tas viss ir vienalga. Tikai uzmanies, neielec padomju laikos un tevi tur nepieķer ar visiem spīdīgajiem Latvijas Republikas papīriem. Ir tāda teika, ka viens šitāds esot gandrīz vai aizsācis Atmodu desmit gadus par agru.”

“Tiešām?”

Zigis iesmējās. Nē, protams, viņš stāstīja tikai pasa­ciņu, bet nu… kāpēc šo jaunlaiku leģendu nokaut? Lai jau dzīvo.

“Labi!” viņš uzsita Vajeram uz pleca. “Davai, ejam gatavoties! Viss tev sanāks!”

* * *

Vaļera bija domājis, ka laika mašīna būs kāda milzīga lieldatora izskatā kādā pazemes bunkurā un to apkalpos desmitiem baltā tērptu briļļaino komanda, bet diemžēl patiesība bija tāla no romantikas.

Viņi atradās kādas Ziepniekkalna daudzdzīvokļu mājas pagrabā, un Zigis pasniedza jaunajam pāriniekam mazu dzeltena metāla lodīti.

“Kad mēs pārlēksim uz turieni, centies nedomāt ne par ko citu kā vien par trim dzeltenām, horizontālām svīt­rām sev priekšā. Neprasi, kāpēc, es nezinu! Tā vienkārši jādara,” viņš vēl sniedza pēdējos norādījumus. “Lodes nolasa tavu domu informāciju, tāpēc es tev ieteiktu, nonā­kot tur, nesākt raustīties un sākt domāt par to, kā tikai ātrāk tikt atpakaļ mūsu laikā vai nu tevi noķers turienes džeki, kā es jau stāstīju, vai ari lode atmetīs tevi atpakaļ un čalīši no turienes tev sekos. Bet tu jau to visu zini.”

“Tieši tā.” Valērijs centās neizrādīt bailes, lai gan tikai tagad saprata, kur īsti bija iekūlies. Viņš bija dabūjis šo darbu caur paziņām, tik tikko augstskolu beigušam jau­nam mikrovai makroekonomikas speciālistam nebija viegli atrast darbu savā nozarē, tāpēc viens no draugiem, kas arī piestrādāja kādā no lēcēju komandām, abiem sēžot kādā Rīgas bārā, paveda viņu maliņā un minēja vārdus “lēciens laikā”.

Sākumā Valērijs apsēdās atpakaļ krēslā un skaļi smē­jās. Tad izdzēra alu un saprata, ka draugs nav tikai neveiksmīgi pajokojis tātad bija jāapsver iespēja zvanīt uz Tvaika ielu. Par laimi, viņš to nedarīja, un pēc pārru­nām skaipā ar kungu, vārdā Boss_Laacis, kura īsto vārdu vai to, kā šis kungs izskatās, neatminējās zinām neviens no Valērija jaunajiem draugiem, izņemot pašu Valēriju (viņš bosu sauca vienārši par Pulkvedi), un visai izsmeļo­šas drošības pārbaudes puisis tika pieņemts darbā.

Viņam tika paskaidrots, ka to pašu drošības iemeslu dēļ oficiālajos papīros būs atzīmēts, ka Valērijs Ohranskis pieņemts darbā SIA “Kociņš” gaterī par kokmateriālu apstrādes operatoru. Arī Zigis oficiāli skaitījās šīs kokzā­ģētavas darbinieks, tieši tāpēc ari šobrīd sanāca mocī­ties ar tā šaurā vienistabas dzīvokļa rēķiniem. Patiesībā viņam naudas bija kā spaļu, bet nebija skaidrs, kad viņš to varēs tērēt. Droši vien tad, kad 2089. gada kārtības uzturētāji liksies mierā un beigs skenēt viņa laika līniju un meklēt nesakritības šī laika iedzīvotājiem pieejama­jās tehnoloģijās, un beigs arī pētīt tēriņus, kas nav sais­tāmi ar oficiālajiem ienākumiem. Šeit gan jāpiemin tas, ka Latvija bija laba vieta, kur veikt šādu ne visai oficiālu darbiņu, jo te oficiālie ienākumi ar tēriņiem nesakrita ari daudziem parastiem ne-lēcējiem.

* * *