Zilie jūras vērši

Viņš iebāza pulksteni atpakaļ vestes kabatā un pasmaidījis palūkojās uz ēku sev pretī. Jānis stāvēja mež­malā kaut kur Talsu nomalē un raudzījās uz kādu bijušo padomju laika fermu vai noliktavu, kas ārēji izskatījās visai nožēlojami nolupusi, nekopta, un vietām betons jau bija sācis plaisāt. Tiesa, ekonomikas ministrs Agris Rūciņš, viens no Jāņa “brāļiem” un darba devējiem, bija devis ziņu, ka tieši šeit atrodas viena no bēdīgi slaveno autozagļu noliktavām, tāpēc Cietsmaiža uzdevums nu bija šo rūpalu likvidēt par katru cenu.

“Numur viens gatavs.” Jānis vēlreiz pasmaidīja, pie­spiedis roku krūšu kabatai, kur atradās tikko aplūkotais pulkstenis, kura bultas bija rādījušas satelītattēlu ar sil­tums taroj uma avotu izvietojumu telpā. Tā bija vēl viena šī laikrāža funkcija.

“Sākt programmu,” kaut kur dziļi Jāņa smadzenēs atskanēja divi vārdi, bet viņš tos nekad nedzirdēja. Viņš sāka skriet uz noliktavas ieejas pusi. Arvien ātrāk un ātrāk, soļu ritmam mehāniski paātrinoties.

“Ei, apstājies! Te nevar nākt.” Kāds vīrs ar neuzkrītoši noslēptu ieroci aiz jakas iznāca laukā Jānim pretī, bet skrējējs, tikai palielinājis ātrumu, lēca augstu gaisā, pēk­šņi jau atradās bruņotajam vīrietim aiz muguras un ar vienu pieskārienu kakla apvidū neitralizēja gūstītītāju. Tad viņš atvēra ārdurvis un, izmantojot nelielu, pelēku ieroci, klusi neitralizēja ari pavisam jauniņu apsargu, kas bija pavisam apjucis, jo tikko vēl bija lūkojies novēroša­nas kameras ierakstā un redzējis, kā iebrucējs tiek galā ar viņa kolēģi.

Durvis uz galveno telpu atvērās, un pa tām noliktavā ielidoja apaļš, dūcošs objekts.

“Sūdarallā!” Zigis noliktavā tikai iesvilpās un, uzrāvis sev pāri ausim uz laiku nost pavilktās austiņas, sagrāba Valēriju un aizspieda tam ausis, vienlaikus aizverot acis un piespiežot biedra seju sev pie krūtīm.

Pēcāk bija tikai apžilbinoši spilgta gaisma un skaņa, kas spēja izslēgt apziņu.

* * *

Jānis Stiprais stūrēja savu Porche Cayenne atpakaļ uz Rīgu. Auto traucās ar ātrumu, kas krietni pārsniedza 100 kilometrus stundā, bet ne jau par to Saeimas deputātam bija jāuztraucas.

Valdis Ziemels sēdēja blakussēdētāja krēslā un pūta un elsa pie katra straujāka pagrieziena.

“Te varēja arī tā kā mazāku ātrumiņu, nākamajā pagriezienā…” viņš stenēdams kaut ko vēl centās Jānim ieskaidrot, bet Stiprā kungu tik pasaulīgas lietas vairs neinteresēja.

“Tu saproti, ko nozīmē tas, ka Rūciņš nu ir viņējais?” deputāts šķendējās, paspēdams vēl nolamāt kādas fūres šoferi, kurš, braukdams pretējā joslā, gandrīz aizķēra viņa poršu, kad tas pēc kārtējā apdzīšanas manevra pār­kārtojās atpakaļ savā ceļa pusē. “Tas nozīmē, ka ir sūds un pagalam. Iepriekš šie mūs tvarstīja tikai tad, ja kāds no mūsu lēcējiem kļūdījās un atveda šos uz šejieni. Likās, ka viņiem galvenais ir nepiesārņot laika joslas, ka viņi mūsu laikā nedarīs neko nopietnu…”

“Diezgan dīvaina gan tāda domāšana, ņemot vērā, ka divi Saeimas deputāti…”

“Ņikiforovs un Lasis? Kādi tur deputāti?” Stiprā kungs, kārtējo reizi piedevis gāzi, nokliedza. “Viens ir komunists, kam sen jau bija jāsēž cietumā, bet otrs Saeimā ir ticis, ar ģitāru pa kultūras namiem trinkšķinot “zeltene mana skaistajām kājām”. Mums jau nebija nekādu pierādījumu tam, ka šie ir aizvietoti. Galu galā abi ir ar pavieglu galvu, viens visu laiku bļauj kaut ko par 4. maija režīmu, un otrs… pietiek jau pateikt vien to, ka džinsa jakas un zirg­astes izgāja no modes jau deviņdesmito gadu sākumā. Nekas jau abu repertuārā ar to aizvietošanu nemainījās varētu teikt, ka Artjoms pat kļuva dedzīgāks komunārs, un Normunda repertuārs kļuva tikai vēl pliekanāks nekā parasti.”

Kādu laiku automašīnā valdīja klusums.

“Un nav jau arī tā, ka mēs būtu zinājuši,” deputāts Stiprais atkal ierunājās it kā taisnodamies. “Ja šie paši nebūtu atklājušies… sarīkojuši amata brāļu tvarstīšanu aizvietošanai turpat Saeimā.”

Pēkšņi iezvanījās deputāta telefons. Jānis, ar vienu roku pieturot stūri, izvilka to no kabatas un palūkojās uz zvanītāja vārdu ekrānā. Iekšlietu ministrs Vanags no viņa paša partijas “Par Tēvzemi”.

Stiprais aši apdomāja potenciālos iemeslus, kāpēc gan iekšlietu ministram, kaut ari no paša partijas, būtu iemesls zvanīt savam jaunajam partijas biedram, kas, rutīnas mākts, aizbraucis tikties ar vēlētājiem. Iespē­jams, zvanam varēja būt ari kāds cits iemesls, varbūt pat saistīts ar jaunākajām ziņām, kuras viņam bija nodevis palīgs Ziemels, bet Jānis ļoti negribēja riskēt.

Deputāts nu aši blieza pa bremžu pedāli, un auto pat nebija paspējis kārtīgi apstāties, kad viņš pameta tele­fonu malā, atrāva vaļā porša durvis un uzbļāva palīgam: “Ko tu gaidi, labu laiku?”

Valdis Ziemels izvēlās laukā no savas sēdvietas un, apskrējis apkārt baltā auto priekšgalam, meimuroja bē­gošā šefa virzienā. Viņš nesaprata ne to, kāpēc Jānis bija aizmetis prom savu mobilo telefonu, ne to, kāpēc Stiprā kungs nu joza uz meža pusi, bet saprata, ka krietnam kareivim vienmēr ir jāseko savam ģenerālim.