Zilie jūras vērši

“Šo viņi nespēs izsekot,” futūristiskais nācējs abus iedrošināja. “Tikai viens zvans, un jūsu pulkvedis noslēgs Saeimas namu. Tas ir pats svarīgākais. Jūs jau divus no turienes izsvēpējāt, aizvietošanas ierīce nedrīkst atkal nonākt Saeimā! Jāpārbauda visi deputāti un, kamēr tas tiek darīts, Saeimai priekšā jānoliek stingra sardze ar pilnu pārbaudi.”

Jānis paņēma telefonu, bet viņa skatiens bija neiz­pratnes pilns.

“Kas, pie velna, jūs tāds būtu?”

“Es esmu Ģirts Melnzems,” sirmais nācējs pasmaidīja. “Es biju Rīgas ostas pārvaldnieks, pirms tie tur, pelēkie… tika izgudroti. Es nopirku laika mašīnu melnajā tirgū, samaksāju labu naudu un iedevu to Purvam, cerot, ka jūs to kaut kā spēsiet izmantot, lai mainītu vēsturi, un mēs nenonāksim pie tā, ka visos amatos valsti ir iecelti pelēkie. Man bija tikai vēl viena iespēja doties atpakaļ laikā uz šejieni -, un to es ari izmantoju. Tagad… es ļoti riskēju, bet nekas cits vairs neatliek.”

“Viņi…” Stiprais noelsās. “Tas, ko rakstīja mans vec­tēvs par savu pašnāvību. Tie “viņi” taču ir šitie te, pelē­kie! Tieši viņi nogalēja vectēvu, bet laika mašīnu tā arī neatrada!”

“Jā, Purvs pēc nāves uzticēja mašīnu tavam vectēvam. Bet pelēkie kaut kā spēja izsekot tās ceļu, un vienīgā iespēja, kā vectēvs to varēja paturēt pie sevis, bija izdarīt pašnāvību un atstāt tev zīmīti par to, kur laika mašīnu meklēt. Tā pelēkajiem pazuda pavediens vairs nebija iespēju parakties vectēva prātā.”

Jānis beidzot atģidās, ka jādara tas, kas darāms, un sāka spiest telefona pogas. Citus numurus, izņemot tos, kas piederēja sievai un mātei, viņš diez vai zinātu, bet pulkveža numurs bija noglabāts dziļi atmiņā. Katram gadījumam.

“Boss Lācis klausās,” otrā galā atskanēja omulīga cil­vēka balss.

“Te Lūsis,” Jānis lietoja segvārdu čukstēdams, lai gan mežā neviena cita, izņemot viņu, Valdi un Ģirtu, nebija. “Ceru, ka tu jau esi informēts par to, kas notiek. Vismaz esi dzirdējis baumas. Nu tad tā… ir aši jānovieto patru­ļas pie Saeimas, lai kontrolē visus, kas nāk iekšā un ārā, un vēlreiz jāpārbauda deputāti. Tāpat arī Ministru kabi­netā domājams, ka iekšlietu un ekonomikas ministri jau ir aizstāti.”

“Ministri??”

“Tieši tā, mani tikko mēģināja novākt! Ministri arī ir aizstāti! Vismaz tie divi. Vanags un nu… Rūciņš.”

“Labi, labi, Jāni. Būs darīts! Bet kur tu esi?”

“Velns viņu zina, kaut kur 30 kilometrus no Valmieras virzienā uz Rīgu. Kaut kādā mežā. Bet tas nav svarīgi, izdari, ko teicu!”

Noraidījis ziņu, Jānis pēkšņi sajutās tā, it kā viņam no kakla būtu novelts akmens. Vēl bija cerība, ka šī lieta atrisināsies veiksmīgi.

* * *

“Tātad jūs radīja tāpēc, lai cīnītos ar korupciju?” Valē­rijs jautāja Cietsmaidim, kura auto jau bija sasniedzis Rīgas robežu.

“Ne tikai ar korupciju, bet arī ar visām citām pro­blēmām izsaimniekošanu, nekompetenci, nepotismu un tā tālāk. Tehnoloģijas vienkārši bija attīstījušās tik tālu, ka to bija iespējams izdarīt un tautai bija apni­kusi visa tā politiskā jezga, kas bija risinājusies valstī jau desmitiem gadu. Tauta vienkārši nolēma aizvietot lēmējvīrus ar robotiem, kas strādātu efektīvi un bez kļū­dām. Sākumā tas bija Ministru kabinets, tad Saeima, tad ierēdņi… pēc tam arī policija un visas citas jomas, kuru pilnvērtīgai funkcionēšanai traucēja visa tā bagāža.” “Varu iedomāties, ka daži labi vīri palika bez bran­giem amatiem,” Zigis iesvilpās. “Tie zēni gan jau tik viegli vadības grožus atdot negribēja.”

“Nu, protams,” Cietsmaidis pamāja ar galvu. “Bet mēs patiešām strādājam efektīvi. Zini, šobrīd te arī viens ir ieradies. Ģirts Melnzems. Salika savā kabatā visus ostas īpašumus un tad, kad mūsu izmeklētāji sāka šo trenkāt, nolēma savas problēmas atrisināt ar laika mašī­nas palīdzību. Jo saprata, ka tur, 2089. gadā, spēlīte jau bija zaudēta. Bet ar jūsu palīdzību viņam nekas neizdo­sies.”

“Nezinu gan,” Valērijs novilka. “Galu galā tie minis­tri… Saeimas deputāti… Viņi taču ari ir cilvēki, viņiem ir ģimenes. Bet jūs viņus tā… likvidējat.”

“Nevienu mēs neesam likvidējuši,” Cietsmaidis mie­rīgi turpināja skaidrot. “Viņi visi ir sveiki un veseli un atgriezīsies pie savām ģimenēm tad, kad tiks pārvēlēta Saeima un iecelts jauns Ministru kabinets. Viņi neko pat neatcerēsies.”

“Un… tie cilvēki mūsu bāzē?” Zigis klusi turpināja.

“Tas pats, parastas miegazāles. Jūs taču tur neredzē­jāt, ka es kādu būtu nomušījis?”

“Tu mūs izvedi ārā dūmu aizsegā un pa pusei apdulli­nātus. Mēs neko nevarējām redzēt. Un kur palikuši cilvēki tur, tajā jūsu 2089. gadā? Mēs tur arī gandrīz nevienu vairs neredzam.”

“A ko viņiem tur darīt? Mēs strādājam, bet viņi sēž mājās, un mēs šiem maksājam algu par nekā nedarīšanu. Viņi visi sēž virtualitātē, tur, zini, ir krutāk!”

“Nu nezinu… Nezinu gan.”