Zilie jūras vērši

“Lai kā tur ari būtu, Zigi,” Jānis norādīja uz tuvāk slī­došajiem Dienvidu tilta balstiem. “Vai tiešām tev šķiet, ka esošā kārtība ir tā, kuru vērts saglabāt? Tu ļoti labi zini, no kurienes mēs nākam un kā viss izskatās nākotnē, kad ar mūsu valsti viss ir kārtībā. Nekas taču tavā dzīvē nemainīsies. Tikai tagad mēs būsim tie, kas piedāvās kandidātus, un tauta tāpat kā iepriekš varēs izlemt, kurš ancukā tērptais izskatās labāk. Bet pats galvenais politika nemainīsies no vienas valdības uz otru, nebūs ķīviņu par koalīcijām, nebūs korupcijas un skandālu. Būs tikai efektīva un izsvērta attīstība, rūpējoties par visiem cilvēkiem vienlīdzīgi. Pasaki man… tu tiešām gribi būt tas cilvēks, kurš izlems, ka tikai pēc 60 gadiem šī valsts beidzot spēs normāli attīstīties? Tieši tāpēc jau mēs nācām uz šo laika līniju, ka redzējām, kur to mēģina vilkt tas Melnzems ar to jūsu vietējo partijeli “Par Tēvzemi” pavadā. Zagt auto no nākotnes? Un pārdot materiālus un tehnoloģijas? Absurds! Un kā kabatā tas viss nonāktu? Tautas? Tauta ne sūda nezināja par to jūsu plānu, visas tās noliktavas bija Jāņa Stiprā pārziņā. Tu tiešām domā, ka tas pozeris nodrošinātu valstij laimīgu nākotni? Tas bija idiotisks, nekompetentu tukšpauru radīts plāns jau no paša sākuma. Lemts pilnīgai neveiksmei.”

* * *

Pēc pusstundas Saeimas namā, izejot cauri skenerim un uzrādot savas apliecības pulkvedim Bosam Lācim, plati smaidot, iesoļoja divi vīri Zigmunds Šiliņš un Valērijs Ohranskis. Viņi teicās esam saņēmuši instrukci­jas no paša Jāņa Stiprā, kas vairs, kā par nelaimi, nebija sasniedzams. Viņu uzdevums bija izmantot savu laika ceļotāju pieredzi un līdzi atvesto laika mašīnu, lai asis­tētu problēmu gadījumā, bet tā vietā viņi, tikuši gudro galvu namā, iegāja tuvākajā tualetes telpā un uz grīdas atstāja nelielu metāla kubiņu, bet pēc tam aši pameta Saeimas nama telpas, lai nesteidzīgi dotos mājās.

Skeneru ierīces Saeimas namā nu uzrādīja to, ka neviens deputāts nav aizstāts. Pulkvedis jeb Boss Lācis varēja smaidīt pa visu ģīmi, kamēr brīvlaistie deputāti, no kuriem trīspadsmit jau bija aizstātie roboti, izklīda pa visu pilsētu.

Kaut kur Vidzemes mežā uz liela, nozāģēta un uz Liel­britāniju aizvesta koka celma sēdēja Jānis Stiprais, Val­dis Ziemels un Ģirts Melnzems. Mobilais telefons vairs nestrādāja nebija zonas, lai gan iepriekš tā te vienmēr bija uzkavējusies. Arī Ģirta laika mašīna vairs nespēja savienoties ar nākotni, un bija skaidrs, ka visi viņu pūliņi notikušo vērst par labu bija beigušies ar pilnīgu neveiksmi.

Jānis nopūtās. Un tad nopūtās otrreiz. Smagāk.

“Ko tur daudz, varbūt ar jauno valdibu būs labāk!” Ziemels, mierinoši nomurminot, atmeta ar roku, kamēr abi pārējie uzmeta viņam dusmu pilnus skatienus.

“Es tikai tā pateicu, ko jūs? Zinu, ka visi tā vienmēr saka pēc kārtējām vēlēšanām, bet ja nu šoreiz tiešām? Galu galā varbūt mums pat vairs nevajadzēs vēlēt?”

Ginta Orinska-Spirģe. Saucējs

Sniega klāti lauki, liega vēja brāzma, izkusušo sniegpārsliņu mitrums uz apģērba, vārgas ceļu aprises skrajā mežā un medījuma silti kūpošā miesa. Visam pāri zie­mas spožā saule.

Rīti kā arvien pēc šādām murgainām pastaigām zem­apziņā bija nepatīkamu izjūtu apņemti un nedaudz skumji. Viņiem nekas no tā nepienācās, bet pagātnes nospiedums DNS lika pēc tā ilgoties un sapņos atņirgt zobus katrreiz, kad šķita, ka medījums pazibējis turpat deguna priekšā, turpat viena žokļa atvēziena attālumā.

Plaukstas kā vienmēr bija sažņaugtas dūrēs, un mus­kuļi no līdzdalības tik dzīvā sapnī stīvi. Dēns zināja, ka viņš nav vienīgais, kam ir šīs valsts neparedzētās ilgas. Viņš ielās redzēja neveiklus un skumjus cilvēkus, kas, iespējams, arī bija sapņojuši līdzīgus sapņus.

Tādās reizēs pamošanos neciešamu un gandrīz iznīci­nošu padarīja zem logiem kaucošā pilsēta, kas pieprasīja nedalītu cilvēka uzmanību trīspadsmit stundas ik dienas. Nekādu atlaižu, nekādu brīvdienu.

Sabiedrības ideāli bija izkristalizējušies jau sen, bet tikai pirms dažiem gadsimtiem tie tika pieņemti kā neapgāžami un visai cilvēcei pieejami, pat obligāti. Tie bija nauda, ēdiens un mīlestība. Tiem bija jābūt īstiem, baudāmiem un neviltotiem, un vienmēr pieejamiem.

Katram bija tiesibas un pienākums pirkt, ēst un sa­ņemt neviltotu mīlestību. Šeit nebija vietas nekam māks­līgam. Laika gaitā bija pierādījies, ka cilvēki dzīvoja ilgāk, bija laimīgāki un strādāja labāk, ja šos principus izvirzīja par savas dzīves vadmotīvu. Valdība to izcēla kā galveno cilvēces mērķi un darīja visu, lai šos pamatprin­cipus padarītu par likumiem un to izpildi uzturētu nepie­ciešamā kvalitātes līmenī.

Tā bija plašu aprēķinu pasaule, kur, lai sasniegtu vēlamo, bija aicināti darboties ne tikai ekonomisti, inže­nieri, filozofi un politologi, bet ari ārsti, ķīmiķi, psihologi un pat eigēnikas idejas sekotāji.