Zilie jūras vērši

Pēc brīža Porche Cayenne ietriecās nez no kurienes parādījusies baltas uguns bumba, un auto sašķīda lupatu lēveros.

“Tā, tā, tā, meine Damen und Herren,” Cietsmaidis, iegrūdis Zigi un jauno Valēriju sava auto pakaļējos krēs­los, murmināja. “Vai tik tas nav pats Zigmunds Šiliņš ar savu jauno pārinieku… Valēriju Ohranski. Jūs esat varen apsviedīgi šitā pārdzīvot zibtriecienu.”

Zigis klusēja, iespējams, pirmoreiz pēc ilgāka laika perioda. Viņš saprata, ka kaut kas briest, un tas, kas brieda, bija sūdi.

“Nezinu, kas jūs tāds esat, bet es strādāju valdības uzde…” Valērijs iesāka, bet Cietsmaidis pielika rādītāj­pirkstu pie lūpām, pagriezās viņa virzienā un pasmaidīja.

“Kuš!”

Viņš iedarbināja sudraboto automašīnu BMW E46 un uzsāka ceļu Rīgas virzienā.

“Kas jūs tādi esat, ko?” Zigis beidzot atguvās.

“Mēs esam atbilde uz jūsu problēmām. Pareizāk sakot, uz mūsu problēmām. Mūsu valsts problēmām. Jūsu valsts ir arī mūsu valsts,” Jānis mierīgi turpināja. “Redziet, es neesmu cilvēks. Droši vien jūs ko tādu jau nojautāt, jo esat bijuši manā laikā.”

“Tu esi viens no tiem pelēkajiem.” Valērijs noskurinājās.

“Var teikt ari tā. Oriģinālā jā, mēs esam pelēki. Bet šajā laikā, kā redzi, mēs varam varen labi ietērpties arī cilvēku ādās.”

“No kurienes… no kuras planētas jūs esat atlidojuši?” Vaļera stostīdamies turpināja. “K-ko jums šeit vajag no mums?”

Cietsmaidis iesmējās, bet smieklos varēja saklausīt kaut ko mazliet mehānisku. Tie bija īsi un ritmiski smiekli, principā viņš varēja ari nesmieties, bet tagad taču viņš bija cilvēks. Auto turpināja dūkt uz priekšu.

“Es neesmu ciplanētietis, draugs mīļais!” viņš turpi­nāja. “Es esmu, tā teikt, ražots tepat Latvijā. Tikai pēc kādiem gadiem sešdesmit, ne tagad.”

“Robotu sacelšanās,” Vaļera pie sevis drudžaini mur­mināja, lūkojoties Zigim sejā. “Tā, kā tu jau teici, par to Matriksu. Viņi ir pārņēmuši varu tur un tagad grib izrēķi­nāties arī ar mums.”

Cietsmaidis spēji sabremzēja un apstādināja mašīnu ceļa malā. Tad, aši pagriezies pret abiem sagūstītajiem, paliecās uz priekšu un ar knipi iebelza jaunajam Ohranskim pa pieri.

“Au!” viņš, kasot pieri, iebļāvās. “Sāp taču!”

“Beidz dzītfigņu, tad vairs tā nedarīšu,” Jānis tikpat mierīgi turpināja, atliecies atpakaļ. “Un vispār kas jums šitas par rūpalu? Jūs tiešām domājāt, ka auto zagšana… ka tā ir tā joma, kurā vislabāk izmantot laika mašīnu? Kurš ir šitā ģeniālā plāna autors? Nav brīnums, ka visa valsts mīņājas uz vietas! Un jūs tiešām cerējāt, ka kaut kādu laika līniju dēļ mēs nevaram apturēt visu to jūsu plāniņu? Mums tikai bija lielākas zivis, ko makšķerēt, nevis domāt par to, kurā vietā varenie autozagļi uzdar­bosies atkal.”

Zigis nodūra galvu. Bija sūdīgi, pavisam sūdīgi. Cietsmaidis atkal izvilka no kabatas pulksteni, palū­kojās tajā un iedarbināja motoru.

“Tātad tā… Stiprais nu ir mežā, tūlīt sāksies lielais šovs. Līdz ar to mums ir jāpasteidzas, līdz Rīgai vēl gaba­liņš.”

“Kāds Stiprais? Deputāts? Un ko tu taisies darīt Rīgā?” Ziga balsī bija manāma bažu pieskaņa.

“0, jautājums nav, ko ES taisos tur darīt. Jautājums būtu jāuzstāda mazliet citādi ko JŪS darīsiet Rīgā, ja gribat izpirkt vainu par savām blēdībām?”

“Sūds, nē, nu… viss pagalam!” Jānis Stiprais mīņājās meža vidū, raugoties te uz savu palīgu, te tālu iepakaļ palikušo autoceļu. Kuru katru mirkli šie varēja nākt vēl­reiz… vai varbūt pat raidīt ugunsbumbu, kas paņemtu viņu dzīvības tepat un uz vietas. “Mums vairs nav ne telefona, ne ari mašīnas,” Stiprais murmināja. “Nav nekādu iespēju sazināties ar Pulkvedi un paziņot to, kas notiek. Un tas, kas notiek… tas ir apvērsums. Pats tīrā­kais apvērsums!”

“Viņi grib aizstāt visus deputātus un ministrus… Un pēc tam valsts ierēdņus, varbūt ari policiju.” Viņa balss raustījās. “Iedomājies, cik daudz cilvēku viņi apslaktēs? Ja šie tikai pārņemtu varu, tad…”

Pēkšņi kaut kur tuvumā atskanēja tāda kā sīka, maz­liet griezīga un tikko dzirdama sprakstoņa, kas aši izplē­nēja. Jānis atpazina šo skaņu un nu, piemiedzis acis, ieraudzīja no meža biezokņa laukā nākam miglainu cilvēka stāvu. Deputāts izberzēja acis, lai saprastu, vai viņam tikai rēgojas vai ari nācējs ir īsts, un nostājās kaujas pozā, atpazīstot laika mašīnas radīto troksni un gaidot nākam gūstītāju. Kauties viņš lāgā nemācēja, bet varbūt poza spētu nācēju kaut mazliet pabaidīt.

Bet, par laimi, šis ciemiņš nebija no uzbrucēju zortes.

“Sveiks, Jāni,” nervoza balss jau no attāluma viņu uzrunāja. Svešais pienāca abiem bēdubrāļiem klāt. Viņa mati bija sirmi un drānas no viegli plīvojoša, nepazīs­tama materiāla, kas šķita mainām krāsu atkarībā no tā, kā mainījās saules spožums debesīs. “Nav daudz laika.

Ņem šo.” Viņš iegrūda Jāņa rokās nelielu veca modeļa, bet darboties spējīgu mobilo telefonu.