Zilie jūras vērši

Valērija kārās acis bija centušās notvert nākotnes iedzīvotāja skatienu, redzēt tā sejā kaut kādas emocijas, kādu izteiksmi. Prieku, pārsteigumu, varbūt pat aizkaiti­nājumu par kādu lietu. Viņš gribēja redzēt, cik ļoti nākot­nes iedzīvotāja seja atšķiras no viņējās.

Bet viņš nebija gaidījis, ka pretī palūkosies pelēka, gļotaina āda, divi spilgti dzelteni, milzīgi acu dobumi un neliela mute bez lūpām. Deguns nekur šīs būtnes sejā nebija saskatāms, ari ausu trūka.

“Čalīt, tevis dēļ mēs gandrīz iekritām!” Zigis tikai klie­dza, lūkodamies uz nākotnes šoku piedzīvojušo. “Teicu tak, neskaties apkārt un nedomā daudz. Gandrīz vai bija izgāšanās pa pirmo. Ja tas tur tevi būtu ķēris aiz rokas…”

“Tu taču zināji, ka viņš nav cilvēks, vai ne?” Jaunais puisis pagrieza galvu kompanjona virzienā. “Kas viņi tādi ir, Zigi? Un ko viņi tur dara? Vari paskaidrot?”

“Sūds!” no Zigmunda lūpām izlauzās vēl viens lamu­vārds, un viņš iespēra tikko atvestajam auto ar kāju.

* * *

“Mēs nezinām, kas viņi ir,” Zigis uzsāka savu stāstī­jumu, pavedis jauno biedru malā un ļaujot mehāniķiem tikt skaidrībā ar jaunatvesto auto un tā izjaucamajām daļām. “Pirmoreiz vienu no šitiem es ievēroju pirms kādiem deviņiem mēnešiem, bet vēlāk ari iegadījās aplū­kot tuvplānā viņu poličus. Tad es ievēroju, ka visa tā eki­pāža, kas bija ieradusies mūs gūstīt, sastāvēja no viņiem. Man šermuļi pār kauliem pārskrēja, kad es šos ierau­dzīju! Nolādētie, pretīgie radījumi. Mēs pat nezinām, kā viņus saukt, tie ir vienkārši VIŅI. Un šie ir visur. Toreiz pēc tās sastapšanās ar policiju es slepus biju ielēcis atpa­kaļ vēlreiz viens pats un gāju mazliet papētīt pilsētu. Zināju, ka mani nenoķers, jo es neesmu no tiem izdomas bagātākajiem cilvēkiem, tāpat man ari nebija nekāda plāna darīt ko nelegālu. Es tikai gribēju papētīt, uzzināt, kas tie tādi par radījumiem, kas pēc 70 gadiem poliču mašīnās lidināsies pa Rīgu.

Tad es sapratu, ka viņi ir visur Rīgas domē, valdībā, policijā, armijā… Visas valsts un pašvaldības institūcijas bija pilnas ar viņiem, tur nebija neviena cilvēka! Visu valsti, visu pilsētu faktiski regulē šitie te, pelēkie! Cilvē­kus es pat nekur tā īsti neredzēju. Kāds pārītis staigāja pa ielu kā jau vienmēr, bet iepriekš es tam nepievērsu uzmanību. Neviens tam nepievērsa uzmanību!”

“Kam?” Valērijs norija siekalas.

“Kam, kam,” skanēja atbilde. “Tam! Kur ir palikuši cilvēki? Kāpēc ielas nav pilnas ar cilvēkiem? Iepriekš pa tām vismaz daži vēl staigāja, bet šodien tu jau redzēji, ka pat vienkāršs garāmgājējs… vienīgais cilvēks uz visas lielās ielas bija viens no viņiem.”

“Varbūt šis arī bija kāds no pašvaldības vai ierēdnis?” “KVZ. Bet man tas viss galīgi nepatīk. Briesmīgi…” Zigis nez kāpēc bija sācis čukstēt. “Kas tur ir noticis? Kaut kāda kosmiskā invāzija, vai? Un visi cilvēki kā Matriksā ir kaut kur iebāzti kādā šķidrumā un baro šitos pelēkos?”

* * *

Jānis Cietsmaidis izvilka no kabatas savu lielo ķēdes pulksteni un palūkojās, ko rāda tā bultas. Pareizs laiks viņu maz interesēja, Jānis tikai zināja, ka viņu filmē, un tāpēc filmā vēlējās izskatīties autentiski piegulošs, vec­laicīgs uzvalks un vestes kabatā pulkstenis ar ķēdi.

Jānis nebija cilvēks. Tiesa, viņš pats gan vairījās defi­nēt konkrētus gaļas blāķus kā cilvēkus vai ko citu, jo kāda tam bija jēga? Labi, viņš nez vai spētu sacerēt jau­nus Raiņa dzejoļus un domāt par to, vai Tālavas taurētājs pūtīs, cik spēka, vai iemainīs zeltu pret savu tautu, bet tajā pašā laikā viņu nemocīja migrēnas, sirdsapziņas pār­metumi un prātojumi par to, vai ceļmalā pieņemt kuku­līti apmaiņā pret acu pievēršanu satiksmes noteikumu pārkāpuma gadījumā vai tomēr ne. Jānis Cietsmaidis bija radīts… dzimis tikai vienam mērķim darboties pēc programmas un to darīt sasodīti efektīvi, bez atlaidēm. Viņš bija ideāls izmeklētājs, ideāls izpildītājs.

Tas gan nenozīmēja, ka viņš bija tikai un vienīgi prasta, kalkulējoša mašīna. Sarunās viņš spēja iesaistīties kā čempions, un ari jaunu sarunu uzsākšana, nožēlas, prieka, dusmu tēlošana viņam padevās pavisam labi. Viņam piemita mākslīgais intelekts, varbūt ne pilnīgs, bet tās emocijas un prasmes, kuras vajadzēja darbam, viņam bija labi uzskaņotas.

Vārdu Cietsmaidis viņam bija devis tēvs vai māte lai kas viņu arī bija radījis, vārds bija dots, acīmredzot iespaidojoties no Donalda Daka žurnālu varoņa. Un jāsaka tas arī bija trāpīgs, jo Jāņa smaids nebija silts un priecīgs šīs emocijas varēja redzēt tie, kuri spēja saska­tīt tikai viņa seju. Patiesībā katrs no viņa ieprogrammē­tajiem un adaptēties spējīgajiem Smaidiem radās, izpil­dot strikti noteiktu ieprogrammētu darbību. Bet arī šajā ziņā viņš ne ar ko īpašu neatšķīrās no cilvēkiem. Tikai mehāniskas reakcijas bioloģisko reakciju vietā.