Zilie jūras vērši

“Padomju Latvijāaaaaa… Mūžos lai dzīiiiivo…” ska­nēja no jūtūbes, un tautiskais deputāts Jānis Stiprais vilka mugurā savu autentisko 13. gadsimta tautastērpu, lai dotos uz tikšanos ar vēlētājiem. Nevajadzētu pār­prast Stiprā kungs bija liels Latvijas patriots, bet nez kāpēc kā valsts himna viņu vairāk par Baumaņu Kārļa alus dziesmu vienmēr bija saistījusi “Padomju Latvija”. Tā skanēja kaut kā lepnāk, drošāk, neviens krustnešu dievs tur īpaši slavēts netika, un, ja nomainītu vārdu “padomju” ar vārdu “Eiropas” un Ļeņinu un Oktobri ar Ulmani un Novembri, tad dziesma varētu būt arī visai laba un mūsdienīga drošumdziesma mazajai, bet lepna­jai valstiņai pie Baltijas jūras. Bet, protams, vēl jau pastā­vēja arī iespēja par himnu mēģināt iecelt “Sauli, Pēr­konu, Daugavu” vai Prāta Vētras “…kad dators izslēgts un telefons kluss” tās abas arī bija krietni atbilstošā­kas laika garam par kaut kādu stieptu “dēlu dziedāšanu” un “meitu ziedēšanu”. Un… nolādēts! Vilnas zeķes, kas piederējās pie autentiskā tautastērpa, viņam neciešami kutināja kājas.

“Stiprā kungs?” Jaunajam deputātam uzstutējot uz deguna veclaicīgu brillīti un cenšoties līdzināties valsts pirmajam ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam, klāt pienāca nervozs, nedaudz korpulents pusmūža vīrs.

“Kas ir? Man jākāpj uz skatuves uzrunāt Valmieru!” atskanēja aizkaitināta atbilde. Tautas kalps jau bija paspējis izslēgt savu datoru un ar lepnajām kurpēm aiz­klaudzināt gandrīz līdz pašām durvīm, lai uznāktu uz skatuves.

“Ir šaize, liela, liela šaize," atskanēja pieci grūti izpro­tami vārdi.

“Kas ir? Runā saprotamā valodā!”

“VIŅI! Viņi ir iefiltrējušies arī valdībā,” Valdis Ziemels, deputāta palīgs, kas tik tikko bija atdrāzies uz Vidzemi no Rīgas, drudžaini paskaidroja. “Ekonomikas ministrs Rūciņš… Nav mūsējais.”

“Toč zini?”

Ziemels, smagi pūšot, sita krūtīs.

“Nu moins, ja meloju!”

Tautiskais deputāts palūkojās uz durvīm, tad uz savu palīgu, atmeta ar roku un lēni apsēdās vecā, ļodzīgā krēslā, kas nez kāpēc vēl nebija pagrūsts malā, prom no cienījamo viesu, jauno un dedzīgo Saeimas deputātu acīm.

“Viss pagalam!” Viņš tikai neticībā grozīja galvu, būdams tuvu izmisumam. “Tu jau zini, kas viņi ir! Un ko man tagad darīt, Valdi?”

* * *

Lēciens bija noritējis veiksmīgi, un Zigis ar Valēriju pēc īsa brīža, kad viss šķita krāsojamies brūni dzeltenos toņos un abu aprises šķita pavisam izgaistam no pasaules vēstures, nolaidās uz kādas spoži baltas ielas, kurai abās pusēs slējās milzīgi, daudzkrāsaini dažādu formu objekti. Tikai pēc tā, ka nedaudz tālāk Vaļera samanīja ari pāris vecāku un tradicionālāku ēku, viņš spēja noprast, ka šie objekti bija dzīvojamās mājas… Vai ari kādas rūpnīcas, veikali, sabiedriskās ēkas? Kas to gan varēja zināt? Tajā pašā laikā tās noteikti bija kādiem konkrētiem mērķiem domātas ēkas, tas nu bija skaidrs. Neviens tos dīvainos klučus un rimbuļus te tāpat vien nebija izmētājis.

“Nedomā tik daudz,” nedarba biedrs pabikstīja viņa sānus. “Tāpat jau kā klauni izskatāmies ar šitām lupa­tām. Vēl tagad nespējam pienācīgi atveidot viņu audumu materiālus. Iespējams, ka mūs jau ir sākuši skenēt, tā ka nestreso!”

Viņi lēnām soļoja uz priekšu, Valērijam domājot par dzeltenajām līnijām un cenšoties īpaši pa malām neska­tīties. Jaunais vīrietis virzīja savas acis uz leju, lai vie­nīgais materiāls, ko viņš spētu skatīt, būtu baltais ceļa segums un nedarba biedra kājas, kas uzmanīgi, bet aši soļoja līdzās viņējām pretī nelielam sārtas krāsas lido­nim. Bet tad ar acs kaktiņu Vaļera pamanīja, ka viņiem kāds nāk pretī. Otrpus ielai bija vēl trīs stāvi, kas, notupušies pie kādas ierīces, kaut ko pētīja. Pāri galvai nu aiz­šāvās ari pirmais lidauto, ko Vaļera bija redzējis darbībā. Aiz sevis tas atstāja tikai nelielu, svelpjošu skaņu un tad aši pazuda tālumā.

“Jo mazāk skatīsies apkārt, jo labāk,” Zigmunds tikai nomurmināja un gandrīz vai pievilka Valēriju klāt kārota­jam auto. Tieši šajā bridi pretimnācējs gāja abiem garām, un viss būtu beidzies gaužām vienkārši un klusi, ja šis nebūtu ieskatījies Valērija acīs.

Gandrīz vienlaicīgi atskanēja gan jaunā puiša bļā­viens, gan klikšķis, kas apzīmēja to, ka kārotais auto bija sagatavots lēcienam, gan arī Ziga sulīgais “b**ģ”.

Vienā mirklī abi autozagļi kopā ar nozagto braucam­rīku pagaisa garāmgājēja skatienam. Gājējs uz brīdi apstājās, smadzenēm it kā cenšoties saprast un kaut kā izkalkulēt to, kas te bija noticis, kā gan divi cilvēki pēkšņi varēja tā vienkārši pazust no zemes virsas. Tad pēc divām sekundēm notikuma vietā nolaidās spoži mir­gojošs policijas auto un gājēju ielenca četri jauni stāvi spoži zilos tērpos.

Abi nedarbnieki momentāni attapās noliktavā kaut kur dziļajos Kurzemes mežos, Zigim elsojot no lēkšanas, jo viņš gan sevi, gan jauniņo, gan auto bija vilcis cauri sešām laika straumēm, lai būtu drošs, ka abi ir atkratī­jušies no sekotājiem, bet Vaļeram tikai šūpojot galvu un klusi pie sevis atkārtojot:

“Tie NEBIJA CILVĒKI… Tie NEBIJA cilvēki!”