Zilie jūras vērši

Dēnam patika pasaule, kurā viņš dzīvoja. Viņš vien­mēr bija paēdis, ar nedaudz banknotēm kabatā un mīlēts. Pasaule patiesi izskatītos ideāla, ja vien nebūtu šo uzmācīgo, brīvības alkas vēstošo sapņu, kas, tāpat kā viņā snaudošā mežoņa daba, aizvien prasījās uz āru, aizvien tiecās pārkāpt aizliegtās robežas. Reizēm sapņu sajūtas domās palika uz ilgu laiku.

Ar rūgtu smaidu Dēns atcerējās dienu, kad gandrīz vienīgo reizi bija pārkāpis vienu no noteikumiem un ieradies darbā ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos. Priekšnieks Berningena kungs skumji, bet skrupulozi stāstīja, cik svarīgi ir ievērot likumus, ka katra šāda neiz­darība kaitē sabiedrībai un savā ziņā grauj arī paša Dēna lielisko un perfekto dzīvi. Lai gan sarunas laikā ne ar puš­plēstu vārdiņu netika pieminētas represijas, no priekš­nieka runas bija skaidrs, ka šāda nolaidība ar laiku var novest pie nopietnām pārrunām ar varas pārstāvjiem.

Dēns toreiz paklausīgi māja ar galvu un izstostīja:

-     Es, man ļoti žēl, tas neatkārtosies… Patiešām!

Nokaunējies, dusmīgs uz sevi un bailēs par nākotni viņš tomēr bija gatavs kalpot savai sabiedrībai.

Patiesi, sapņi, kurus viņš nesaprata un kuri padarīja viņu grūtsirdīgu, rādījās daudz retāk, kā guvuši sātu no šī nepatīkamā notikuma, kas bija satricinājis viņa mierīgo dzīvi. Un tie apsīka pavisam, kad ideālā pasaule zaudēja savu ideālo apvārsni. Viņš zaudēja mīlestību. Neviens to pat neredzēja, nejuta, uzraugi nepamanīja! Viņš palika bez viena no perfektās dzīves elementiem, un nevienu tas neuztrauca!

Pagāja vismaz pāris mēnešu, līdz kādā naktī iezvanī­jās durvju zvans, bet aiz tām bija drošībnieki. Tie bija ģērbušies tumši zaļās formās ar oranžām zīmotnēm, laipni skatījās vīrieša sagurušajās acīs un godpilni svei­cināja satraukumā aiz Dēna muguras paslēpušos sievu. Atnācēji smaidīja, jo labāk par visiem zināja, ka apdalī­tais tos gaida kā glābējus. Viņš nepretojās, bet, paklau­sīgi saģērbies, steidzīgi atvadījās no dzīvesbiedres un aizvēra durvis uz pasauli, kura viņam vairs nebija ideāla un līdz ar to bija kļuvusi apgrūtinoša.

Telpa, kur daudz kas beidzās, bija ar maigu apgais­mojumu, persiku oranžām sienām un ērtu krēslu. Viņam piedāvāja kā kafiju, tā arī uzkodu un tomēr lika mirkli uzgaidīt. Neomulību radīja četras videokameras, kas, savas stiklotās acis izvalbījušas, gozējās dažādos telpas stūros. Turklāt tās nedaudz dūca katru reizi, kad kāds vēlējās paraudzīties uz citu pusi vai vienkārši apskatīt nelaimīgo ciešāk.

-     Labs rīts!

Sveiciens noskanēja, īsi pirms telpā ienāca gara au­guma, slaids, blonds vīrietis. Viņa sejā bija smaids, kaut varēja nojaust, ka tieši Dēna dēļ viņš nakts vidū ticis izcelts no gultas un mīlošas sievas apskāvieniem, un tas radīja dabisku īgnumu pret sēdošo.

-     Labrīt! ērcīgi noņurdēja gūsteknis.

-     Nepārdzīvojiet, jūs tagad esat drošās rokās! stā­vēdams pie galda, savas “drošās rokas” salicis kabatās, noteica milzis.

-     Es nepārdzīvoju… tikai kāpēc tik ilgi?

-      Par to jāatvainojas, bet tāda ir kārtība. Viņš noplā­tīja “drošās rokas”. Pirms zaudējam cerības cietušo glābt, mēs veicam visas nepieciešamās pārbaudes, lai apliecinātu, ka spēja patiešām ir zaudēta. Man ļoti žēl jums šāda diagnoze apstiprinājās, vīteroja valsts neap­strīdamās varas pārstāvis.

-     Diagnoze?

Dēnam nepatika, ja par viņa dabiskajām tiesībām vai to neesamību runāja kā par slimību.

-        Jā, diagnoze. Saslimšana ir reta, bet diemžēl to nevar diagnosticēt sākuma stadijā, un vēl vairāk, man žēl to teikt to nevar izārstēt. Bet nesatraucieties, vis­maz jūsu sieva, kuru jau vairs nemīlat, spēs dzīvot tālāk, ar viņu viss būs kārtībā. Viņa drīz satiks citu cilvēku.

Blondais ierēdnis nemaz nebija saudzīgs. Viņa cirtieni bija tēmēti galvā, bet visas šīs sabiedriskās muļķības trāpīja Dēna krūtīs. Kas agrāk likās tik skaists un sapro­tams, līdz ar to pieņemams, pēkšņi bija apgrūtinošs un šķita muļķīgs. Vīrieti pārņēma vilšanās. Pasaule nebija tāda, par kādu tam bija stāstījuši visus šos gadus!

Steidzīgais runātājs neteica ne vārda par to, kas notiks ar viņu pašu.

-     Labi, tagad atstāšu jūs.

-     Pagaidiet! Bet kas notiks ar mani? Līdz šim Dēns bija gatavs dzīves pārkārtojumiem, bet pēkšņi viņu sa­grāba bailes no nezināmā. Vienaldzīgā vīra saraustītā runa pārvērta samierināšanos drudžainos centienos sa­glābt pašam savu dzīvi.

-     Nekas… daudz. Vai tad jūs nelasījāt noteikumus?

Jautājumā skanēja patiess izbrīns, bet Dēns apstulba.

Noteikumus? Kurus? Tos, kuros stāstīts par viņa per­fektās dzīves uzbūvi, kur minētas trīspadsmit stundas darba, lai nopelnītu laimi? Jā, likumā bija sadaļa par tie­sību zaudēšanu, bet līdz galam viņš nekad netika, jo tur bija visādas muļķības.

-     Izlasiet 34. sadaļas 17. pantu.

“Drošās rokas” uzlika uz galda nelielu brošūriņu.

-      Paldies! Dēns ar skatienu vairs nesekoja aizgā­jējam. Viņa strupajos, spēcīgajos un pēkšņi neveiklajos pirkstos ņurcījās papīra loksnes.

34. sadaļa, 17. pants izdzīšana, sadarbības pārtrauk­šana, valsts nodrošināta aizsardzība pret sabiedrībai derīgo pilsoņu naidu.