Zilie jūras vērši

-     Trimda!

Ļoti dzēlīgs, nepatīkamas emocijas raisošs vārds, kas izdvests apņēma istabas iekārtojumu un cilvēkus tajā un lika augumam notrīsēt nepatīkamā satraukumā. Rokas nedaudz drebēja, bet gādīgie sargi pasniedza viņam mazu tabletīti un glāzi ūdens.

-      Dzeriet vien! Spriedumu tik un tā izpildīs nekavē­joties.

Bija ļoti dīvaini atrasties tikai viena malka attālumā no jaunas dzīves.

Bija auksts, bet tikai reta sniega pārsla aizskāra Dēna seju. Viņu modināja nepazīstamu pirkstu klikšķi, un viņš kā reaģēdams uz skaņu pavēra acis. Skatienam pavērās nedabiskas krāsas zilas matu cirtas, dzeltenas acis un ļoti, ļoti kārna seja. Tā smaidīja.

-     Ir kontakts! Rā, viņš ir pie samaņas! Sveiks, draugs!

-      Beidz ar viņu tur čubināties, lai slejas augšā, mums jāsteidzas.

-     Rā.

Meitene smaidot padeva zīmi, norādīdama uz telpu sev aiz muguras.

-     Mūsu 3417/58, barvedis viņš ir nedaudz skarbs. Ejam!

Galva nedaudz reiba, bet Dēns sekoja jaunajiem pazi­ņām. Viņš iesēdās kāpurragavās un ļāva sevi vest pāri klajajiem laukiem. Iespaidīgā ātruma dēļ neviens nesa­runājās, un bija sācis pamatīgi snigt. Ceļa mērķis bija milzīgs kalns, kas rēgojās pie apvāršņa jau no paša ceļo­juma sākuma. Viņi to sasniedza diezgan drīz, bet jau bija iestājusies krēsla.

Kalnā bija paslēpts angārs, un tā vārti pavērās tikai tik daudz, lai ielaistu ceļiniekus. Daži no sagaidītājiem priecīgi uzgavilēja par atvesto, citi aizdomīgi noskatīja viņu no galvas līdz papēžiem.

-     Iesim! Tevi jāiereģistrē, viņu uzrunāja milzis Rā.

Pieradis būt paklausīgs, Dēns sekoja robustajam vīrie­tim, bet paslepus vēroja telpu sev apkārt. Te bija milzīgs daudzums cilvēku, kuri kā bites sadalījās bariņos un nozuda dažāda lieluma ejās, kas aizsākās angāra raup­jajās sienās. Varēja redzēt, ka celles slējās abpus dabiskā paviljona velvēm, bet šķembu kaudzes gigantiskā kalna dobuma vienā stūrī lika noprast, ka šeit būvniecība vēl nebija beigusies.

Šķērsojuši milzīgo telpu, kas acīmredzot bija plat­forma kopienas ceļam uz ārpasauli, Dēns un Rā iegāja nelielā cellē, kur bija tikai galds, krēsls un rācija. Goliātam līdzīgais barvedis apsēdās pie galda un ieslēdza aparātu, noregulēja to un uzsāka sarunu:

-     3417/58 angārs, 3417/58 angārs…

-     Tornis 27, uztveru.

-     Indivīds pie 56. vārtiem uzņemts mūsu pulkā, saucu datus.

Tagad viņš pievērsās Dēnam:

-      Ko prasīšu, to atbildēsi, un atgriezās pie rāci­jas. Nr. 589. vārds: Dēns, uzvārds: Jokolo, nodarbošanās: ātrgaitas tehnikas operators, vecums: 27, vecāki? Dēns samulsa, dzirdot šo jautājumu, jo kādu laiku nebija domājis par saviem radītājiem. VECĀKI: tehniķis, medi­cīnas māsa, nodarījums: 34. sadaļas 17. pants 3. punkts. Paldies, torni, sakarus beidzu.

-    Jauniņs.

-    Jā, puika, nu nekas, nav jau tā, ka nevar izdzīvot.

-     Paldies.

Rā parādīja uz durvīm, un Dēns saprata, ka var iet. Šī bija viņa dzīves straujākā un vienlaikus mulsinošākā intervija.

Angārā bija vairs tikai daži cilvēki, kas rosījās ap teh­niku, to vidū arī dīvainā meitene. Viņa smaidīja un prie­cīgi spēra dažus soļus pretī jaunajam kopienas biedram.

-     Mani sauc Mepa, 34-17-2. Ka tevi?

-     Dēns, 34-17-3.

Mepa nopūtās. Pati izdzīta par ēšanas tiesību pārkā­pumu, viņa vairāk juta līdzi tiem, kas bija palikuši bez mīlestības. Viņa ticēja, ka katram ir viena vienīgā, īstā pusīte, tā, ko viņas sabiedrība bija tiem piedāvājusi, un ka šīs nelielās deformācijas 34. sadaļas 17. panta 1. un 2. punkts bija sīkums pārpasaulīgo jūtu priekšā.

Dēns nojauta viņas domas, tāpēc, pirms zilmate bija ieslīgusi nevēlamā melanholijā, iesāka sarunu.

-     Tu atteicies ēst?

-     Jā! Smaids atgriezās viņas sejā. Jā, bet tagad mani baro intravenozi, un man nav nekas jāēd. Ļoti ērti, jo šeit ēdiens ir patiešām negaršīgs. Bet tādi kā tu mums ir vairumā, piemēram, Rā. Mums ir arī daži tādi, kas šeit nokļuvuši pēc pirmā panta, bet to nav daudz, viņus jau ļoti grūti noķert. Iesim uz ēdamtelpu, iepazīstināšu tevi ar saviem draugiem.

Ēdamistaba bija liela, dabiski veidojusies blakus ala, un tajā dzīvi sarunājās vairāki simti cilvēku. Rā tieši bija pakāpies uz galda telpas centrā un, ienākot abiem jau­niešiem, izteica savu īso sakāmo:

-     Brāļi un māsas, šodien mūsu kopiena kļuvusi lie­lāka. Laipni lūgts, Dēn!

Visi uzgavilēja, tuvākie paspieda roku. Dēnam vai­gos iesitās sārtums. Viņš bija nonācis necerēti sirsnīgā sabiedrībā, kuras laipnības iemeslu nemaz nespēja aptvert. Mepa, kā arvien smaidot, viņa samulsušo perso­nību piespieda apsēsties.

-     Nemulsti! Viņi vienkārši ir priecīgi, ka vienība ir pilnā sastāvā.