Zilie jūras vērši

Dzirdēju, ka dzērājā esot sanācis ieķerties kādus mēnešus trīs pirms noliktā kāzu laika. Kam negadās. Ļubov zla, poļubiš i kozla. Buļ. Sirds gan tolaik esot pušu plīsusi. Tādā kā pavadā klīdusi. It kā ne pati, bet cits viņas kājām ietu. Pati nezinot, kur. Tā kā ne pa zemes, bet pa ūdens virsu staigātu. Kāzas jau tāpēc neatcēla. Brālēna sievai par septiņdesmit latiem kleita nopirkta! Nevar jau mainīt to, kas izlemts. Kur visu to gaļu liktu, kas pasūtīta? Kas pateikts, tas pateikts, pie saviem vār­diem stingri jāturas. To gan Akvalīna varēja. Tā taisni, kā izlemts, uz priekšu vilkt un savā likteņa līnijā noturēties. Klusums valdīja tikai ēdot.

-     Kogda ja jem, ja gluh i ņem! Viņa vilka rādītāj­pirkstu no lūpām augšup.

Kā sievietei es viņai pieskāros ziemā. Pagājušajā ziemā… buļ, jā. Ziemā, tik dziļā kā peles ala un baltā kā stārķa spalva. Ķircinādamās viņa norija mani. Rija maziem, maziem malciņiem, līdz ierāva dziļāk un dzi­ļāk sevi kā atvarā. Buļ. Es arī nepretojos. Tik ļoti man kārojās zināt, kāda izskatās mana Akvalīna no iekšpu­ses. Es izplūdu pa viņas asinsvadiem un sāku dunēt ķer­meņa ritmā. Es biju satraucies ne pa jokam un dienas trīs pulsēju ar tādu sparu! Bet viņai sala. Liels aukstums tonedēļ uznāca. Varētu būt, ka decembra vidus bija. Pēc vētras pie daudzām mājām elektrības vadi bija pušu. Ielas tumsā. Ari Akvalīnas dzīvoklis. Svētdienas vakarā viņa nokrāva palodzi degošās piparmētru svecēs. Tad atgrieza vannas ūdens krānu. Jā… Viņa pati mani tovakar ielaida. Es biju nocieties, un tur, ārā, piedodiet man, mīnus trīs­desmit grādu salā, es knapi pie dzīvības turējos. Tāda baisa sajūta, kad zeme velk tevi sevī. Vēl stunda, un es būtu bijis paralizēts. Milzīgs kristāls. Bez kājām. Tāpēc es tā triecos. Ticis siltumā, mutuļoju un skaļi šņācu, visādi izlocīdamies kā tāds pārbiedēts zalktis.

Tad viņa. Buļ… atpogāja blūzi. Tās piparmētras! Man reiba, un es kļuvu pavisam nevaldāms. Es sitos pret van­nas malu un izmisis gaudoju:

-     Akvalīna, nāc! Nāc pie manis! Es ilgāk nevaru! Tūlīt pat nāc! Buļ.

Līdzko viņa iekāpa vannā, es pārtapu kviešu graudā kūts mēslainē. Manī kaut kas uzsprāga, un es rāvu šo kuplo sievieti sev līdzi. Es atrados vienlaicīgi visur. Viņas viļņainajos matos un iedobē uz vēdera, ko sauc par nabu. Sarkani lakoto pirkstu aiznadzēs un abās atslēgas kaulu gropītēs. Es ielīdu viņā pa ausīm, pa acīm un pa to šauro ceļu, pa kuru no cilvēka ārā nāk bērni. Starp ribu kauliem un zarnu mezgliem es satiku viņas vakarus tumšus un vienādus kliedzam kā dzērves kāsī. Tur skalojās sāļās asaru jūras un slēpās bailes no kuģiem. Es satiku rudzu maizīti un ieskābušu biezpienu, ko viņa nupat bija ēdusi. Gadiem neizteikto vārdu murskuļi saķepuši dūrās manī.

Akvalīna baudīja krītošā ūdens balss tembru un sil­tumā jutās laimīga. Kā tas sašūpoja manu pašapziņu! Es viņu darīju laimīgu! Es! Vanna bija gandrīz pilna, kad viņa grieza ciet krānu. Taču bija jau par vēlu… Es nezināju pats, ko daru. Es pārkāpu visas robežas, pārcirtu blīves un gāzos viņai virsū ar divkāršu spēku:

-     Akvalīna! Es! Akvalīna! Es! Buļ.

Es sapratu, ka esmu iemīlējies… Viņa abām plaukstām grūda mani prom. Atkal tur ārā, salā. Grozīja sarauto krānu vēlreiz un vēlreiz. Basām kājām, slīdēdama pa lino­leju, kaila nesās uz pieliekamo pēc atslēgām, elsoja un trīcošām rokām grabinājās. Tad atrāva vannas notekas puļķi, stāvēja un izbijusies kā zirnis pēc pāksts atvēršanas skatījās uz mani. Arī es nezināju, ko darīt. Ja plūdīšu visu nakti, es varēju aizsaldēt izteku, pārlīt pāri vannai, aiz­iet līdz viņas gultai un, ceļos nokritis, raudāt tumsā. Aiz­raudāt līdz kaimiņiem, līdz aizmigušam ezim zem ozola lapām pie mājas. Es biju tik nobijies no viņas. Buļ. Bet vēl jo vairāk es baidījos pats no sava trakuma un drosmes.

Tad mana sieviete paķēra telefonu. Es knapi salasīju ciparus, būdams iespiests starp viņas pirkstu galiem un telefona taustiņiem. Viņa zvanīja savam bijušajam vīram. Buļ.

-    Jā, telefonā atskanēja samiegojusies vīrieša balss.

-       Sveiks, es nevaru vannai aizgriezt krānu! Akva­līna nopietni paziņoja.

-     Kā nevari aizgriezt? viņš izbrīnījās.

-     Nu tā! Nevaru, un viss!

-     Klau, to, ka tu esi muļķe, es zināju, bet ka tik stulba, ka pat vannai krānu vairs aizgriezt nejēdz! Es tak neskriešu tagad pāri visai Rīgai nakts vidū pie tevis!

Telefona baterija izlādējās. Akvalīna atspiedās pret sienu un, aizlikusi mutei priekšā roku, raudāja… Mana Akvalīna raudāja! Es noglaudu viņas vaigus, skūpstīju acis un muti. Kad viņa palieca galvu lejup, pa matu galiem, tērcitē satecēdams, es pieskāros mugurai. Plūdu un mierināju. Plūdu un mierināju. Pāri mugurai un vannā. Klusi un skaļi.