Zilie jūras vērši

Ģirts apsēdās uz apdiluša krēsla un ķērās pie jaunuma iepazīšanas. Ķiveres iekšpusi daļēji klāja mīksts polste­rējums, bet arī daļēji kaut kāds matēti melns, metālisks slānis. Neko parastam ekrānam vai skaļruņiem līdzīgu nemanīja, toties ķiveres priekšpusē atradās melns četr­stūris, kas nemaz neatstaroja gaismu un izskatījās kā bezgalīgi dziļas šahtas atvere, lai gan tā, protams, neva­rēja būt. Tomēr interesantākā ierīces detaļa bija masīva, spirālē saliekta caurule, kas bija piestiprināta ķiveres pakauša daļai un beidzās ar senlaicīgas lejkannas cie­nīgu uzgali.

Ķivere bija diezgan smaga, tomēr to uzvilkt izdevās bez īpašas piepūles. Redzēt vairs neko nevarēja, jo ķiveres malas pilnīgi aizsedza redzeslauku. Ausīs skanēja klusa dūkoņa kā transformatora būdā. Ģirts nospieda pogu, ko izdevās sataustīt ķiveres virspusē. Nekas nenotika. Viņš pogu nospieda vēlreiz un turēja vairākas sekundes, tomēr panāca tikai to, ka nu dūkoņa kļuva skaļāka un tai pievienojās ari šņākoņa. Un tad viņš uz labu laimi pagro­zīja kādu kloķi ķiveres sānos.

Vēlāk Ģirts tā ari nespēja atcerēties, kas tieši notika, taču uz īsu bridi viņam šķita, ka ap viņu trakā ātrumā griežas daudzkrāsainas zvaigznes, it kā viņš atrastos Visuma centrā. Skats bija varen iespaidīgs, tomēr to neļāva pilnībā izbaudīt negaidīti uzplaiksnījusi atmiņu aina Ģirts nez kādēļ atcerējās, kā reiz pusaudža gados tika pieķerts, astronomijas stundas laikā zīmējot savā pierakstu kladē piedauzīgas bildes, kuru mākslinieciskā vērtība gan nebija visai augsta, toties tās nepārprotami liecināja, ka devītajā “b” klasē dzimumaudzināšanas stundas vairs nebūs nepieciešamas.

Pēc brīža tomēr apkārtējā tumsa sāka bālēt un zvaig­znes pazuda miglā. Bija ļoti auksts.

“Normi, aizver tak durvis!” Ģirts uzsauca. Neviens neatbildēja, bet sauciens vēl kādu laiku atbalsojās tuk­šumā. Pamazām radās skaudra apziņa, ka viņš vairs neat­rodas garāžā. Migla jau bija izklīdusi tiktāl, ka apkārt varēja redzēt priežu stumbrus visapkārt pletās mežs. Nebija nekāds brīnums, ka tā sala, jo viņš stāvēja līdz ceļiem sniegā. Ķiveres galvā vairs nebija, un arī tuvumā tā nekur nebija redzama. Tomēr visdīvainākais bija tas, ka apkārt neredzēja nekādu sniegā iemītu pēdu tā, it kā viņš te būtu nolaists no helikoptera.

Lai cik neticams būtu notiekošais, ilgi palikt uz vie­tas te, sniegā, nebija iespējams, tāpēc Ģirts sāka brist pa sniegoto mežu uz labu laimi izraudzītā virzienā. Kurpēs sabira sniegs, pēc brīža tas sāka kust, un turpmāk katru soli pavadīja riebīga žļurkstoņa, toties vismaz kāju pirk­sti vairs tā nesala. Bija cerība drīzumā nonākt uz kādas stigas, tomēr pagaidām par tādas esamību nekas nelieci­nāja. Pēc kāda laika sākotnējo izbrīnu aizstāja izmisums viņš bija pārāk viegli ģērbies šādai pastaigai, un pēdas pamazām kļuva nejutīgas. Tomēr drīz mežs kļuva arvien retāks un gaišāks, un vēl pēc brīža tas izsīka, dodams vietu krūmiem. Ap to laiku migla izgaisa pilnībā, un nu bija parasta ziemas pievakare šķita, ka pulkstenis ir ap četriem pēcpusdienā, kaut gan tā nevarēja būt, jo tikko taču vēl bija rīts. Ļoti gribējās uzpīpēt, kabatā pat izde­vās sataustīt šķiltavas, bet tad nāca skumjā atskārsme, ka cigaretes vēl arvien ir turpat, mājās.

Acīmredzot labākais, ko pašreizējā situācijā varēja darīt, bija virzīties šķērsām pāri klajumam, kurš droši vien bija aizaugoša pļava un kura otrā pusē vajadzētu būt kādai lauku saimniecībai vai vismaz ceļam. Nojauta izrādījās pareiza pēc neilgas soļošanas pret kalnu kļuva redzama dūmu grīste, kas vijās no pļavas attālajā malā esoša ēku pudura. Vieta šķita pilnīgi nepazīstama.

Maitas, viņi būs man iedevuši kaut kādas tabletes, viņš nikni prātoja. Tikai kāpēc? “Kāpēc jūs to izdarījāt, mēslu bambāļi?!” Ģirts auroja klajumā, cerot, ka tas viss varbūt ir tikai sapnis, no kā izdosies pamosties, vai arī ka mēslu bambāļi apdomāsies, lūgs piedošanu, aizvedīs viņu prom no šī cauruma un uzsauks kaut ko dzeramu.

Tomēr neviens neapdomājās un neuzradās nācās vien turpināt brist uz māju pusi, kur, cerams, viņš varēs apjautāties, kā no šejienes nokļūt mājās un kur īpašas veiksmes gadījumā varētu būt atrodams pat telefons.

Tuvāk pieejot, kļuva redzams, ka mājas bija veclaicī­gas un nolaistas, vienai no tām vecuma vai biezās sniega kārtas dēļ pat bija ielūzis jumts. Visas ēkas bija zemas guļbūves ar tik maziem lodziņiem, ka no tāluma šķita logu nav vispār, un jau tā drūmo iespaidu vēl vairāk pastiprināja tas, ka krēsloja, bet no ēku iekšpuses nespī­dēja neviens gaismas stars. Vēl pagalmā bija malkas grē­das, aka kā Brīvdabas muzejā un vēl kaut kādi krāmi. Pāri sniegotajam klajumam skanēja dobji, nevienmērīgi klau­dzieni laikam kāds skaldīja malku.

Ģirts vēl nebija iegājis pagalmā, kad no turienes žvankstēdams izskrēja liels, pinkains suns un riedams skrēja klāt.