Zilie jūras vērši

Mājā bija trīs dzīvokļi. Pretī Akvallnai aiz brūni tap­sētām durvīm dzīvoja tante Lūcija deviņdesmitgadīga lopu daktere ar trim Siāmas kaķiem -, bet augšējais šoruden bija izīrēts studentei. Diez vai kāda no viņām ko saprot no pāri plūstoša ūdens. Akvalīna uzmeta halātu, ielēca zābakos un metās prom. Ārā. Uz ielas. Es ļāvu… Es ļāvu… Viņa skrēja, bet es mainījos un biju blakus. Ledus plāksnēs uz ceļa. Traktoru sadzītajās sniega kupe­nās. Stikla kristālos viņas matos. Izpinusies atpakaļ no dzīvžoga zaru briksnāja, viņa iegriezās skriet sāniski un gurkstēdama iekrita man tieši klēpī ar sniegu piedzītā grāvī. Akvalīna paniski kūlās rokām un kājām, līdz izvei­doja zem sevis cietāku pamatu. Četrrāpus tikusi laukā, viņa noskurinājās, kulaciņā savilka uz krūtīm ciešāk halātu un atmeta galvu pret debesīm.

Miljoniem zvaigžņu. Miljoniem magnētu. Uzcirta ap­kakli un saliecās čokurā. Tad, pārskrējusi ceļam, iegāja pretējās daudzdzīvokļu mājas durvīs.

Akvalīnas tēvs skatījās televizoru. Augstākās līgas izšķirošo spēli hokejā. Kanādas valstsvienība ar Krieviju. Pirms klauvēt, Akvalīna uz sekundes desmitdaļu aiztu­rēja elpu. Tad izpūta un droši piesita. Tēvs izgāja gaitenī un ar plašu žestu atvēra dzīvokļa durvis. Nodurtu galvu, ne vārda neteicis, viņš apsēdās atpakaļ dīvānā. Akli vēr­damies televizorā, aizkūra bezfīltra cigareti.

Ienākot varēja just sen neuzkoptas telpas un štovētu kāpostu smaku. Akvalīna blenza tēva skaustā un elso­dama pusčukstus izdvesa:

-     Ūdens iet pāri… Varbūt tu… atnāksi?

Tai mirklī es no bailēm sastingu. Kā tik šis vīrs pēdējos mēnešos, kopš saoda, ka par znotu taisos, ar mani nebija izdarījies! Pat pa trubām man skriet lika! Buļ. Kā tik es kaut kur atlaidies, tā šis klāt. Ar saviem santehniķa skrūvgriežņiem un trubu līkumiem. Paklapē, spiedienu piere­gulē un klausās. Ko jau es teikšu. Es mēms. Tas vairāk pa dienu, bet kā viņš pēc saulrieta savā mājvietā izdarījās! Kauns jau stāstīt. Salej mani mazajās šņabja čarciņās. Tad saraksta uz lapiņām visādus vārdus. Ai, atcerēties pat negribas. Nu, piemēram, ka es esmu stulbs. Nu tādā stilā. Bija jau arī vienreiz uzrakstījis, ka labsirdīgs. Tad salīmē tās lapiņas uz glāzītēm un saldētavā iekšā. Kad es jau galīgi stīvs, pēc dienas velk ārā, tad bāž zem mikro­skopa un vēro kristālus. Akvalīnai rāda. Noskaidrot vaja­got, kāda man atmiņa. Jā, ar mūziku ar’ viņš tā noņēmās. Visādus meldiņus uzgriež. Es noklausos. Tad kamerā. Tad mikroskopā. Nu vienbrīd mēs abi ne tā kā znots un sie­vastēvs, bet jau kā kolēģi sajutāmies. Man pašam intere­santi kļuva. Vienīgi, ja tai ledus kamerā pie vistu kājām un dzērvenēm nebūtu bijis tā jāsalst. Buļ.

Kamēr Kanādas uzbrucējs, līdzjutēju bļāvienu pava­dīts, saņēma noraidījumu no laukuma, abi klusēja. Izpū­tis smirdīgu dūmu, tēvs iespieda cigareti pārpilnā stikla pelnutraukā un piecēlās. Pat nepaskatījies uz Akvalīnu, viņš uzmeta mugurā zaļganu ziemas jaku, uzrāva kājās zābakus un nesteigdamies rūpīgi aizšņorēja tos. Tad, pagrabinājies virtuves atvilktnē, sameta kabatā atslēgas un uzgriežņus.

Akvalīnas tēvs uzreiz zināja, kā mani savaldīt. Viņš noslēdza ceļu uz māju. Bet es? Es plūdu savas sievietes asinīs. Plūdu un klausījos meitas un viņas tēva balsīs. Ilgi viņi nebija runājuši viens ar otru. Un Laiks. Laiks jau ir matemātiķis. Izteikts darbaholiķis. Saskaita dienas, mēnešus un klusuma gadus. To kļūst tikai vairāk un vai­rāk, bet nekad mazāk. Man tas Laiks nekad nav paticis. Buļ. Tu tik skrien un klusē. Klusēšana vienmēr ir vispre­cīzākā.

Otrā rītā es rāvu snigt. Kur es savu mīlestību lai lieku? Snigu un snigu. Bērni atplestām mutēm ķēra sniegpārs­las un smējās. Mātes skandināja, lai izbeidzot, ka saslim­šot. Kritu viņas mājai uz jumta, uz mašīnas. Ieputināju. Gājējiem sasnigu cepurēs. Šie purinājās un šķendējās. Putenis traucēja iekļauties grafikos.

-     Haoss, vienkārši ārprāts, visi pukstēja.

Es kā tagad atceros. Cik sniega bija! Un kādā miglā toreiz bija mans prāts. Tādā miglā… Tādā miglā…

Ļubov zla, poļubiš i kozla: Mīlestība ir ļauna, iemīlēties var pat āzī. Kogda ja jem, ja gluh i ņem: Kad ēdu, esmu kurls un mēms.

Rihards Buivids. Ķivere

Diena iesākās ikdienišķi ap pulksten desmitiem Ģirts nesteidzīgi tuvojās paputējušajam autoservisam, kurā viņš piestrādāja. Galva nedaudz sāpēja, bet arī tas nebija nekas neparasts. Pat rīta pārdomas bija ierastās vaja­dzētu uzlāpīties, bet naudas nav… Nu kāpēc tā ir, kāpēc citi var braukāt ar poršiem, bet man nepietiek pat aliņam un lupatām?

Pie servisa vārtiem gar vecu pussapuvušu opeli līkņāja Aivars, no kura izdevās dabūt cigareti. Smēķu paciņa bija palikusi mājās, bet kas tad tā par strādāšanu bez uzpīpēšanas?