Zilie jūras vērši

Jaunais vīrietis centās pārvarēt mulsumu un, kad tas izdevās, pavērās uz vakariņu biedriem. Pie galda sēdēja pieci nepazīstami cilvēki un vēl arī pati Мера. Mirklīti vēlāk, kad visi sveicēji bija izklīduši, blakus kaķacu mei­tenei nosēdās arī cilvēks, kurš izskatījās pēc baņķiera. Viņi abi ar Mepu atkailināja rokas, un abus steidzīgi apkalpoja, ievadot vēnā adatu, kas bija savienota ar zaļa šķidruma maisiņu. Pie galda sēdēja divas apmierinātas personības, kamēr pārējie gaidīja, kad pienesīs ēdienu. Мера, protams, nevarēja klusēt:

-     Šis, viņa norādīja uz blakus sēdošo, ir unikāls cilvēks. Viņš šeit ir kā pēc pirmā, tā arī pēc otrā panta. Un, iedomājies, strādāja par baņķieri. Vienīgi labi, ka nav pēc trešā, bet viņš saka, ka šajā kopienā neesot neviena, kas viņam derētu. Man ārā palika līgavainis, viņš attei­cās pievienoties. Zini, mums ir šeit daži pāri, kur viens ir pilnīgi normāls, bet otram ir kāda nepilnība. Es viņu nevainoju…

Viņa steidzīgi pacēla roku, pieskrēja apkalpotājs un pielika citu maisiņu šoreiz ar sarkanu šķidrumu. Drīz vien atnesa arī ēdienu, un visi sāka ēst, tādējādi apraujot jebkādas sarunas. Mepai nebija taisnība ēdiens garšoja labi.

Pašā vakarā uzreiz pēc vietas ierādīšanas jaunajam kopienas biedram visus, arī Dēnu, pasauca uz mazās kopas apspriežu zāli. Tur bija sapulcējušies visi divdes­mit pieci kopienas biedri, kuri tur dzīvoja no pirmās līdz pēdējai savas jaunās dzīves dienai. Tā bija iekār­tots -jaunos lika tur, kur kāda trūka. Kopā ne vairāk par divdesmit pieciem, ieskaitot vadoni. Sanākušos uzrunāja kopas līderis Lopo. Barvedis bija vidējas miesasbūves tumšmatis, bet varēja redzēt, ka viņa ķermenis ir trenēts un vienmēr gatavs uzdevumam.

-     Kungi un dāmas, viņš sāka nopietni, aristokrā­tiski un skaļi. Rīt mūsu kārta medīt! Pagājušajā mēnesī mums gāja labi, bet ne bez zaudējumiem.

Visi cieņā nolieca galvu un klusumā pieminēja Dēnam nepazīstamo varoni.

-     Bet, kungi un dāmas, rīt mums noteikti ies labāk! Ko es vēlos jums pirms miega novēlēt izgulieties, nestai­gājiet pa nakti apkārt! Tie, kuri nav notīrījuši un uzasi­nājuši ieročus, izdariet to šovakar, un rīt… rīt iesim un sagādāsim mums un mūsu biedriem labu medījumu!

Pēdējos vārdus pavadīja auri un kāju piesitieni pret grīdu. Jaunpienācēju tas uzbudināja, un šī atmosfēra radīja viņā patīkamas vibrācijas, kaut pats viņš vēl nebija gatavs šādam sajūsmas uzplūdam.

-     Labi, izklīstam!

Pavēle bija saprotama, un visi lēnām nozuda savās nišās un guļvietās. Vadonis klusu iemeta aizejošajā barā:

-     Mepa un Dēn, pie manis!

Viņi trijatā stāvēja telpas vidū, un Lopo instruēja Mepu par jaunā bara locekļa apmācīšanu un pieskatīšanu rītdienas medībās. Dēns klausījās uzmanīgi un cerēja, ka neko no visa neaizmirsīs. Viņi runāja par ieročiem, kuru vārdus viņš dzirdēja pirmo reizi, par braucamajiem, kurus nekad nebija vadījis, un lopiem, kurus tam nebija gadījies sastapt, kur nu vēl nogalināt. Pabeidzis instruk­cijas, vadonis viņus atlaida, bet Mepa vēl kādu stundu

Dēnam centās iestāstīt, ka rit viņa būs galvenais vīrieša dzīvības sargātājs.

Briesmu bija daudz plēsīgie zvēri, konkurenti, dīvai­nās, visu apēdošās bedres un mistiski radījumi, kuru izcelsmi, kur nu vēl bīstamības pakāpi, Dēns nespēja nemaz uzreiz aptvert. Bet viņš deva solījumu jā, viņš klausīs un nerunās pretī vārgākajam kopas biedram, kuru ņēma līdzi tāpēc, ka viņa bija veiklākā visā barā.

Vīrietis raudzījās uz zilmates kalsnajām, bet veikla­jām rokām, kad tā rādīja šķēpa mešanas tehniku. Bakstot ar pirkstu uz sienas uzgleznotā stilistiskā nezvēra ķer­menī, Mepa stāstīja, kā pareizi izdzīvot, ja satiek vienu vai otru radījumu. Dēnam atlika tikai noliekt galvu šīs sievietes priekšā viņas zināšanas iedvesa apbrīnu.

Lai cik mierīga vai trauksmaina būtu bijusi nakts, rīts uzausa drūms. No nekurienes pelēkā juma krita pa retai sniegpārsliņai. Visa kopa sasēdās sniega motocikliem līdzīgu braucamrīku mugurās un devās meža virzienā. Viņi pārvietojās ātri, bet bezgala klusu. Netālu no meža kopa sadalījās pa trim un nozuda, aplencot mežu. Dēns un Mepa turējās labajā flangā. Bija dīvaini, ka jaunpienācējam piešķīra tikai šķēpu, bet pārējiem vēl bija arī pa savādam ierocim. Savu sašutumu viņš neslēpa jau ceļa sākumā un pretī saņēma pieklājīgu atbildi:

-     Ieroči ir bīstami, bet mums ļauts medījumu nogali­nāt tikai ar šķēpiem. Šos te, un pavadone maigi uzsita pa uzparikti sev pie sāniem, mēs lietojam tikai, lai apdullinātu. Ar laiku arī tev tādu piešķirs.

Un viņa atkal Dēnam veltīja savu plato smaidu.

Ieslīdot mežā, braucamais samazināja ātrumu un lī­gani virzījās garām kokiem un krūmu puduriem. No visām pusēm varēja dzirdēt dīvainu sasaukšanos, bet nezvēra skriešanu vai klātesamību nemanīja. Dēns kā apburts raudzījās kroplajos kokos un krūmos, līdz ierau­dzīja kupenā sārti melnu acu pāri un priecīgs iebakstīja sānos savai pieskatītājai:

-     Re, kur viens dīvains radījums.

-    Jupis!