Zilie jūras vērši

Mepa parāva stūri, lai aizvirzītos prom no kupenas, bet bija jau par vēlu. Zvērs nemaz ne tik maziņš, kā varētu spriest pēc viņa acīm, burtiski izauga no sniega kaudzes un jau ar pirmo ķepas triecienu tiešā trāpījumā kā ar knipi aizsita meiteni pāri sniegotam krūmam. Dēns lidoja uz otru pusi kopā ar kamanām, kas, saņē­mušas tikai nelielu daļu no trieciena, neapturami virzī­jās meža biezoknī. Pirms braucamrīks sašķīda pret koku, ietiepīgais jātnieks iekrita sniegā tikai dažus metrus no nezvēra astes. Šķēps kritienā salūza un gandrīz savainoja mednieku. Par nožēlu, apdullināšanas ierocis atradās aiz krūma, piestiprināts pie Mepas sāniem.

Nezvērs, atņirdzis bezzobaini plato muti, pavērsa savu spalvaino purnu pret niecīgo radību un nošņā­cās. Viņa elpa bija pārlieku karsta, un no nāsīm izvē­lās garaiņu mutuļi. Dēna augumu pāršalca trīsas, un viņš nodrebinājās. Bet tās nebija tikai bailes. Nē viņā modās sen nejusts satraukums, un likās, ka viņš stāv uz jaunatklājuma sliekšņa. Viņa plauksta ciešāk aptvēra salauzto šķēpu, un vīrietis to meta, tēmējot medīju­mam starp acīm. Sviedēja pieredzes trūkuma dēļ īsais šķēps nesasniedza sava lidojuma mērķi un atstāja tikai neglitu skrambu mežoņa pumā. Lai cik nenozīmīgs, šis uzbrukums sadusmoja tumšvioleto briesmoni. Niknumā viņš apmeta līkumu un, neganti atvēzējis asti, trieca to Dēnam tieši virsū. Vīrietis ar vēl nepiedzīvotu un sev neatklātu veiklību izvairījās no nāvējošā trieciena un jau pēc pāris kūleņiem bija pie asiņainā sniegā gulošās Mepas. Apdullināšanas ierocis jau nākamajā mirklī iegū­lās viņa plaukstā, un tikai rokas balsts bija nedaudz par īsu. Šaujamais ietrīsējās un iezaigojās oranži dzeltenīgā tonī. Dēna sejā uzplauka smaids, un viņš pavērsa ieroci gaidpilnā puma virzienā. Pēc mēlītes nospiešanas pagāja mazāk par sekundi, līdz zvērs, sāpēs ieņurdējies, apmeta kūleni.

Neapdomājies Dēns paķēra Mepas šķēpu un metās nogalināt visa bara vakariņas. Bet tās negribēja padoties. Nezvērs iešņācās un nokaucās tai sekundē, kad uzbru­cējs jau bija gatavs durt. Pleznķepa atvēzienā aizsvieda uzbrucēju vairākus desmitus metru tālāk sniegotajos krūmos.

Asins garša ieplūda mednieka mutē, un nedaudz no siltās sulas ietecēja rīklē. Uz lūpām nenozudis zibēja smaids, un likās, ka mednieka vienīgā balva, pēc kā viņš tiecās un likās godam nopelnījis, bija pašas medības. Dēns satvēra ciešāk īso šķēpu, kurš jau atkal bija kritienā salūzis. Nāsīs sitās zvēra smaka, kas sajaucās ar asiņu smaržu, bet sarkanā krāsa sniegā burtiski uzbudināja. Viņš ļāva smaidam kļūt vēl platākam un tikai tad zibe­nīgāk nekā jelkad uzsāka pēdējo skrējienu. Uzvaru neso­šais, salauztais šķēps ietriecās milzīgā nezvēra krūtīs.

Violetais monstrs sagrīļojās un saļima, Dēns bija trāpījis tieši tur, kur viss sākas un beidzas. Mednieks labpatikā un uzvaras priekā iekliedzās tā, ka viss mežs noska­nēja viņa triumfa notī. Viņa prieks savijās ar pēdējiem nezvēra elpas vilcieniem. Dēns tupēja uz milža krūtīm, ar rokām atspiedies biezajā vilnā, un viņam galvā dunēja piepildījumu nesošs vārds “laime”, bet sirds joņoja tā, kā to bija darījusi tikai agros rītos, raujoties ārā no neat­ļauto sapņu valgiem.

Mārīte Štāla. Buļ

Viņas tēvs jau pirmajā tikšanās reizē atrāva man pa aci. Tā šerpi. Ar kedu. Buļ. Smiekli nāk atceroties. Rijot sitiena plunkšķi, Akvalīnas papēži toreiz iecirtās ezera smiltīs kā enkuri. Viņa spēja paieties pa ūdeni tikai gar krastu, dzi­ļākais līdz ceļiem. Nekad vairāk. Keda slīka. Lai grimst… Lai! Tā pretīgā sajūta, kad pazūd pamats zem kājām! Kul­ties, rīstīties, kad ūdens tevi rauj sevī. Neko tad izmainīt nevar. Neko. To viņa necieta.

Un atraidījums… tas manī iemeta tādu kā āķi. Citas pašas man kaklā kārās. Līdz tam liktenīgajam atgadīju­mam ar salūzušo vannas krānu ziemā kāds pusgads vēl pagāja. Spītīga viņa bija. Ar savu tēvu gadus astoņpa­dsmit nerunāja vispār. Ar galvu viens otram promejot vai satiekoties māja. Daiļslidošana, redz, viņai patikusi, bet tēvs nelaidis mācīties. Neies viņa meita ar puspliku dibenu cilvēkiem gar acu priekšu skraidīt. Kas tā daiļsli­došana ir, viņš mēdza purpēt skrien, skrien, paslidinās, paceļ kāju. Atkal skrien. Suņi lai kājas cilā. Tiem vismaz koks jāpietur, ka čurājot virsū neuzkrīt. Viņas keda… tā joprojām ir pie manis ezera dūņās.

Uz rudens pusi, vakaros aizmiegot un rītos mosto­ties, man acu priekšā Akvalīnas vaigu bedrītes vien rēgo­jās. Zosāda vēl tagad saceļas atceroties. Buļ. Vakaros tik šaurā virtuvītē, kur tikai galds un divi krēsli, uz gāzes uguns viņa vārīja kartupeļus. Kamēr es virs katla izsvīdu tupeņu garaiņos, viņas abas ar draudzeni pārsprieda savas oficiantes darba naktis “Vērmanes terasēs”. Es tikmēr spicēju ausis, un man, protams, kremta, ja kāds astoņus latus dzeramnaudā bija atstājis. Atgāzusi galvu, viņa smējās dziļi no krūtīm un sita sev ar plaukstām pa ceļgaliem.