Читаем Zilie jūras vērši полностью

Moži džerkstēdamas, garāžas durvis atvērās, un reizē ar Ģirtu pa tām ielauzās arī auksta vēja brāzma. Garāžā darbs jau ritēja pilnā sparā, par ko liecināja izsvaidītie instrumenti un derdzīgs smaku kokteilis, kurā skaudri varēja sajust vakardien dzertā “Hektora”, draņķīgu smēķu un izdiluša dīzeļmotora notis. Uz bedres stāvēja vecs skumju krāsas Nissan ar paceltu motora pārsegu.

“Čau, vecais!” nisans negaidīti nočērkstēja elektriķa, metinātāja un vēl simt darbu pratēja Jura balsī.

“Čau,” atbildēja Ģirts. “Kā iet?”

“Vēl neko nevar saprast,” nisans sērīgi nopūtās, “lai­kam būs jāmetina arī sliekšņi.”

“Nu nekas, galvenais, lai sapiķo.” Ģirta spriedumu pastiprināja sulīgs spļāviens, kas piezemējās kaut kur

starp vecu riepu krāvumu un netīru lupatu kaudzi, uz kuru no plakāta pavedinoši skatījās blonda daiļava ar krūtīm meloņu lielumā. Dāmas trūcīgais ietērps ne visai saskanēja ar plakāta lejasdaļu, kas slavināja kaut kādu nepārspējamu sporta dzesēšanas šķidrumu.

No garāžas bedres izrāpās saņurcīts vīrelis ar speķainām brillēm un šķelmīgu skatienu. Viņi sarokojās un aizpīpēja. Kādu laiku neviens gandrīz neko neteica, ja par sarunu neuzskata Jura monologu dziļdomīgas pie­zīmes “tā viš i’”, “augstāk par pakaļu jau neuzlēksi” un tamlīdzīgus izteicienus, ar kuriem viņš vispusīgi aprak­stīja savu pašreizējo dvēseles stāvokli, nisana tehniskā stāvokļa atbilstību ražotāja noteiktajiem standartiem un ekonomisko stāvokli valstī kopumā un konkrēti Vidrižos.

“A kur Normis?”

“Ta’ velis viņ zin, šodien nav redzēts. Bet viš jau nekad nav ātrāk kā vienpadsmitos. Tā viš i’, jā…”

Bezgalīgi šis skaistais mirklis tomēr turpināties neva­rēja bija jāķeras pie veco, neiedarbināmo vraku pārvēr­šanas par tādiem veciem vrakiem, kas spēs apdraudēt ceļu satiksmi vēl kādu laiciņu. Ģirtam gan ilgi strādāt nenācās, jo pēc brīža ar griezīgu “grrr-žžžvāks!” atvē­rās durvis, un pa tām ienāca Normunds, pazīstams arī kā Kaseklis. Iesauku viņš bija dabūjis jau skolā, un visā apkārtnē zināja, ka viņu tā sauc, bet kāpēc to gan neviens vairs neatcerējās un, pazīstot viņa raksturu, arī īpaši nejautāja. Šorīt viņš izskatījās nedaudz citādāk nekā parasti, bet, kas tieši bija citādi, to uzreiz nevarēja saprast.

“Nu, čau, veči! Kā iet?”

“Čau, nu kā ta’ var iet nu tāpatās jau iet, jā; nu draņķigi iet…” atrūca Juris.

“Eu, nu beidz, šodien tak’ ir forša diena, un vispār… Man vakar baigo mantu uzdāvināja.” Normunds bija neparasti runātīgs. Vai viņš jau no rīta būtu paspējis salāpīties?

“Kādu tādu mantu? Brūno vai balto?” Ģirts lietišķi apvaicājās.

“Da nē, ne jau dzeramo. Man uzdāvināja šito, nu… Nu tādu kā viģiku, saproti? Tikai viņš ir iebūvēts ķiverē,” Normunds centīgi skaidroja. “Saproti?”

“A kāpēc ķiverē?” Juris piesardzīgi apvaicājās.

“Nu, droši vien tāpēc, lai bilde būtu skaidrāka un skaņa arī. Vispār man to verķi īsti neizdevās iedarbināt. Pamācības nav… Bet šis laikam ir tas, nu… Nu, tas trīs dē priekš kam gan vēl vajadzētu tādu ķiveri ar ekrā­niem? Vispār es vakar biju krietni savadījies, varbūt tāpēc man nekas neizdevās…” viņš nosmējās.

“Aha. A kas tev tādu uzdāvināja?” Ģirts nelikās mierā.

“Es nemaz īsti nezinu, paka bija nolikta pie durvīm smuki iesaiņota, un virsū bija rakstīts Normundam Aukšēnam. Značit, man. Izskatījās, ka atsūtīta pa pastu, bet, no kā nebija rakstīts.”

“Bet pasts jau tā nekad pakas pie durvīm neatstāj!” Ģirts iebilda.

“Nu nezinu, varbūt brālēns bija atbraucis, kamēr manis nebija mājās, un atstāja. Viņam patīk visādas tādas tehniskas lietas. Gribēju jau viņam apjautāties sīkāk, bet neizdevās viņu sazvanīt, varbūt šis mobilo atstājis mašīnā,” norūca Normunds.

“Parādīsi mums ar’ to savu kasku?” apvaicājās Juris.

“Kāda runa, man šī autiņā stāv,” Normunds atteica un izšļūca pa durvīm. Ilgi gaidīt nenācās jau pēc mirkļa viņš bija atpakaļ, un viņam rokā bija Kaut Kas, kas izskatījās pēc kara laika vācu ķiveres un lejkannas krustojuma matēti melnā krāsā. Uz gludās virsmas bija redzamas dažas pogas, tāds kā neliels displejs un kaut kādi kloķīši. Priekšmeta aprises tik maz atgādināja kaut ko pazīstamu, ka Ģirts tā arī nespēja izdomāt nevienu pieņemamu apzīmējumu redzētajam.

“Oho… A kā šitais darbojas?”

“Zini… Es pats īsti nezinu. Es vakar vienkārši uzmaucu kasku galvā un tad pagriezu to lielo pogu augš­pusē šo ir viegli sataustīt. Vēl tur augšā ir kaut kādi pāris džoistiki, bet, ko ar tiem dara, man vēl nav izdevies saprast. Pamācības diemžēl kastē nebija. Kad satikšu brā­lēnu, uzprasīšu. Man izdevās kaut kādu bildi dabūt, bet brīžiem bija baigās švīkas un šņākoņa.”

“Eu, davai, es pamēģināšu!” Ģirts jau bija iededzies un steidzīgi braucīja eļļainās rokas pret biksēm.

“Labs ir, tikai rēķinies šitā manta baigi aizrauj, var­būt pēc tam vairs šodien negribēsies strādāt,” Normunds noteica, sniegdams ķiveri. Ģirtam šķita, ka vecais paziņa kaut kā aizdomīgi pavīpsnā, bet, kad viņš paskatījās uz Normundu ciešāk, kolēģa sejā tomēr bija tikai parastā nedaudz garlaikotā izteiksme.

Перейти на страницу:

Похожие книги