Zilie jūras vērši

“Mierāāā!” Ģirts nobļāvās un drošības pēc sāka ļurkāt vienu no jau tā šķībajiem žoga mietiem, kas pēc pāris rāvieniem ari padevās. Ar mietu rokās stāvoklis šķita mazliet drošāks, tomēr suns nemaz nesteidzās viņam kost tikai lēkāja apkārt un rēja.

Pavērās durvis zemajā guļbūvē, un parādījās dīvaina izskata lupatās tērpies vecis. Vecais balstījās uz brangas nūjas un ar izbalējušām acīm nikni blenza uz atnācēju.

“Sveiki! Kur es esmu? Vai var no jums piezvanīt?” Ģirts nobēra, gan saprazdams, ka vecajam jau mobilā, visticamāk, nebūs.

“Koē?” vecais atrūca.

“Kur es esmu? Es tā kā apmaldījos mežā…”

“Šeitan ir Jokšķi. Pavei, tur pāri iraid Dzeiņi.”

“Aha… Bet vai piezvanīt no jums var? Vai jums ir mobilais?”

“He, he, he… Zvanu viņam savajadzējies.” Vecais likās varen uzjautrināts. “Domā, šeitan ir baznīca?” “Gunvari, kas tur ir?” atskanēja ķērcoša balss no iekš­telpām, un pēc brīža uz sliekšņa stāvēja arī veca sieviete ar plēsīgam putnam līdzīgu sejas izteiksmi tikpat satuntuļojusies kā vecis. Tūlīt arī viņa ņēmās bērt vārdus kā no ložmetēja:

“Vai tu esi Sigismunda meslu vācējs? Tad zini, mums nekā vairs nav, rau, sirinieki jau aizveda Dūkanbēro un Sirmi, un Varis ir kritis ar mēri. Sapūsti, suņa dzimums! Ak nē, tev tak nav zirga. Un tavas drānas nav kā šejienes ļaudīm, un tu runā svešādā mēlē… Vai tik tu nebūsi sirinieks, ko? Balcer, Druvi, parādiet sirinieku vīram, ko mēs ar tādiem darām!”

“Ko jūs tur muldat, jums te kaut kāda izrāde, vai? Bei­dziet mani čakarēt, vai arī dabūsiet bietē!” Ģirts pama­zām sāka uzvilkties. Paģirās viņš nekad nebija īpaši mudināms uz kaušanos, un tagad tā vien prasījās iešaut vecajam vienu taisno pa mūli.

Negaidot ar acs kaktiņu viņš ievēroja kaut kādu kus­tību pie ēkas sienas un, strauji pagriezis galvu, ieraudzīja ap mājas stūri glūnam garu lamzaku tādās pašās salāpī­tās lupatās kā abus vecos. Lamzakam rokās bija cirvis.

“Atslābsti, vecīt,” Ģirts steidzīgi noteica un sāka ap­svērt iespējamos atkāpšanās ceļus. Žoga miets šķita visai vārgs arguments pret cirvi, tomēr tas bija labāks ierocis nekā šķiltavas vai paprāvais atsvars makšķerēšanai (tāds bezveidīgs svina gabals ar caurumu), kas nez kāpēc ari atradās servisa kombinezona kabatā.

“Ēēēeee…” novilka lamzaks ar cirvi un, pretīgi smī­not, nāca arvien tuvāk. Aiz malkas krāvuma pagalma otrā pusē pa to laiku bija parādījies vēl viens janclgs tips ar bārdu savu trīs plaukstu garumā un gariem matiem tāds kā neizdevies vikings. Protams, arī ar cirvi rokās. Tagad vajadzēja rīkoties ātri, tas bija skaidrs.

“Saņem, fašist, granātu!” Ģirts, pats sev par pārstei­gumu, neprātīgi ieaurojās un meta svina atsvaru tuvā­kajam lamzakam tieši sejā. Tas lāgā nepaspēja izvairī­ties, un atsvars viņu tā ķēra pa vaigu, ka nokrakšķēja vien. Lamzaka sejā smīnu nomainīja sāpju grimase, kurai sekoja idiotiska izbrīna izteiksme brīdī, kad Ģirts visai veikli trāpīja ar mieta galu pretiniekam tieši saules pinumā. Abi pie mājas stāvošie vecūkšņi notikušajā rau­dzījās ar pavērtām mutēm.

Pa to laiku bija strauji pietuvojies “vikings”, kurš jau cēla cirvi zvēlienam, bet Ģirts paspēja atlēkt malā un sāka skriet gar ēkas stūri, cerot atrast kādu ceļu prom no šīs trakomājas. Skrienot garām sakņupušajam mieta upurim, Ģirts viņam tīšuprāt uzkāpa uz plaukstas, izvi­linot sāpju kaucienu no zemē gulošās nelaimes čupiņas. “Vikingam” skriešana tik labi neveicās, jo vizēs ieautās kājas manāmi slīdēja uz pagalma dažviet apledojuša­jām taciņām. Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai aizdotu telefonu. Galvā valdīja pilnīgs juceklis, bet bija skaidrs, ka drošāk ir atkāpties pēc iespē­jas tālāk un tad rūpīgi pārdomāt turpmāko rīcību. Tā kā nekādu ceļu atrast neizdevās visticamāk, tas atradās zem sniega nācās turpināt skriet pāri piesnigušajam klajumam uz tālumā esošo mežu. Kājas stiga sniegā, trūka elpas, un nācās pāriet uz soļiem. Un tad, paskato­ties pār plecu, Ģirts ar šausmām ieraudzīja, ka no mājām viņam visai strauji seko abi tipi ar cirvjiem, kuri nu bija apāvuši kaut ko sniega kurpēm līdzīgu. Tās bija viņa bei­gas, jo nebija nekādu iespēju sasniegt mežmalu ātrāk par tiem diviem un nekādu ieroču bēglim vairs nebija mietu viņš bija pametis, lai varētu ātrāk paskriet. Tomēr Ģirts skrēja, lēkšoja un brida, un brīžiem kaukdams četr­rāpus rāpoja uz mežmalas pusi, līdz ausis sāka džinkstēt no piepūles. Džinkstoņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka, un pēkšņi atkal iestājās tumsa, pilna ar virmojošām zvaigznēm. Tad viss apklusa, sniegs kaut kur pagaisa, un Ģirts piesardzīgi aptaustīja galvu kā tad, pēkšņi atkal ķivere bija savā vietā. Ar vienu rāvienu ķivere bija nost, un viņš atkal bija sev tik mīļajā piepīpētajā garāžā. Pārē­jie stāvēja un skatījās uz Ģirtu, it kā nekas nebūtu noti­cis, bet viņš no galda pagrāba lauzni un… nolika to atpa­kaļ. Pulkstenis rādija piecas pāri vienpadsmitiem, tātad piedzīvojums ar ķiveri nebija ildzis vairāk par minūti.

“Nu, bļāviens…” Tas bija viss, ko viņš šobrīd spēja pateikt.