Zilie jūras vērši

-     Kādam?

-     Rakstīšanas eksperimentam.

-     Labi, kaptein.

-     Brīnišķīgi, kapteinis pievērsās palīgiem. Turpi­niet.

Kādu mirkli telpā valdīja klusums. Vīrietis, kuru komanda bija iesaukusi par Buzz, sēdēja pie galda un cītīgi rakstīja, ik pa brīdim ieskatoties ekrānā, kur vīdēja sešas zīmju rindas. Einšteins un Kāmis vēroja notiekošo ar apbrīnu, taču nenolaida acis arī no pulksteņa.

-     Stop, Buzz, stop, Kāmis nokomandēja.

Rakstītājs pārtrauca savu nodarbi.

-     Cik? kapteinis pienāca tuvāk.

-     Sešdesmit trīs zīmes, kaptein, noteica Einšteins.

-     Man jau tā likās, drūmi attrauca Vecais, ar plēsēja skatienu vērojot aizejošo robotu, kas tikko bija pabeidzis krēsla remontu.

-     Man jau tā likās, vēlreiz sacīja kapteinis un paska­tījās uz Buzz, kurš joprojām bija pilnīgā nesaprašanā par notiekošo, un turpināja: Saki man, draugs, vai pēc divu dienu treniņiem tu varētu pierakstīt čupiņu ar simboliem piecu minūšu laikā? Tās būtu viens simts un astoņdesmit zīmes. Tikai sešas rindiņas. Nolāpītas sešas rindiņas! Pa trīsdesmit burtiem, cipariem un citiem mēsliem katrā! Ko? Varētu?

Vecais atkal bija uzņēmis paaugstinātos toņus.

-     Es nezinu, kaptein.

-     Viņš nezina. Nezina. Bet ko tu darīji tajās raktuvēs, ko? Nu, kāpēc tu uz turieni gāji, ko? Kāpēc? Kāpēc man tas viss tagad ir jārisina? Tas nolāpītais pelēkais cau­rums!

Buzz klusēja.

-     Tu saproti, ka tev būs jāraksta tumsā, sveces gaismā? Vai tu vispār zini, kas ir svece? Un tev būs pie­cas minūtes! Tu taču to spēsi, ko? Ar kreileni! Tev ir tas jāizdara, citādi mums visiem beigas, saproti? kapteinis bija uzvilcies ne pa jokam.

-     Es saprotu, ka man būs jāraksta ar kreiso roku. Bet vairāk es nekā nesaprotu, kaptein, norūca Buzz.

-     Einštein, pamēģiniet vēl trīs reizes pa piecām minū­tēm, nokomandēja Vecais un izgāja laukā no komandtelpas. Kad aizvērās durvis, varēja dzirdēt skaņas, kādas izraisa izmisīgi bēgošs robots, kad to vajā satracināts kosmosa kuģa kapteinis.

-     Buzz, mēģinām vēl, samierinoši noteica Einšteins un izvilka no kastes D147 vienu papīra lapu, tad ieslēdza programmu, kas vadības ekrānā izmeta sešrindi ar sim­boliem. Buzz ķērās pie rakstīšanas. Tā pagāja nepilnas divdesmit minūtes.

-     Kādi rezultāti? durvīs parādījās kapteinis.

-     Nekas spīdošs, kaptein! Sešdesmit septiņi, sešdes­mit četri un septiņdesmit astoņi pēdējā reizē. Piede­vām labākajā mēģinājumā tika pieļauta viena kļūda, izslējies kā parādē, raportēja Kāmis.

-     Brīnišķīgi. Saucam šurp visu komandu. Rīkojamies pēc tava plāna, Einštein.

-    Jā, kaptein, noteica īsmatainā sieviete, sākdama darboties ap vadības pulti.

*   * *

Kapteinis caur uzacīm blenza uz Buzz, kas savukārt centās neskatīties uz Vecā pusi, acīmredzami baidoties robota likteņa. Kāmis paņēma D147 kasti un nolika to telpas centrā uz lielā galda, ap kuru drīz sāka drūzmē­ties zili baltos formas tērpos ģērbušos cilvēku bariņš, kas skaļi sarunājās.

-     Kaptein, visi ir ldāt, svinīgi noteica Kāmis. Vecais pamāja un, savilcis drūmu seju, apsēdās uz galvenās vadības pults. Neviens nereaģēja. Kapteinis iekremšļojās. Visi turpināja nereaģēt.

-      Absolūti nekādas disciplīnas. Nekādas. Un man vēl jāstrādā kopā ar visu šo zooparku, pie sevis murminā­dams, Vecais mēģināja uzrausties uz vadības pults, lai runas teikšanas brīdis būtu iespaidīgāks, taču paslīdēja, nenoturējās un nozvēlās zemē ar lielu blākšķi. Vienā mir­klī telpā iestājās klusums. Zili balti ģērbusies komanda ar ziņkāri aplūkoja zemē vāļājošos stāvu. Piesteidzās Kāmis un palīdzēja kapteinim piecelties. Aizmugurē kāds ieķiķinājās, bet uz īsu brīdi.

-     Brīnišķīgi. Redz, arī šādi var pievērst uzmanību, iesāka Vecais, pataustot sāpošo sānu, tad apsēdās uz krēsla un turpināja: Mums ir problēma. Liela. Principā mums ir divas lielas problēmas, kurām nepieciešams ātrs risinājums.

Divdesmit septiņi acu pāri vērās kapteinī.

Vecais turpināja: Tātad. Mūsu kuģim tuvojas tāda ārkārtīgi nepatīkama lieta kā kursējošais Pelēkais Cau­rums. Izvairīties no tā nav iespējams. Būs jālido cauri. Kad lido cauri, nestrādā neviena sistēma. Neviena. Viss atslēdzas. Pilnīgi viss. Gan skābekļa padeve, gan ogļskā­bās gāzes izvade, gan gaisma, gan siltums, gan viss pārē­jais. Būsim pilnīgā tumsā. Pēc aprēķiniem tas ilgs aptu­veni divas divarpus stundas. Nestrādās pat sūda kabatas lukturītis, par nevienu citu ierīci pat nerunājot. Jebkāda enerģija izzudīs. Arī roboti nestrādās.

Komanda klusēja. Neviens nekad neko nebija dzirdējis par kursējošo Pelēko Caurumu. Izklausījās pārāk baisīgi un nopietni, lai mēģinātu palaist kādu dzēlīgu piezīmi. Pat kuģa galvenais joku plēsējs, kravas nodaļas speciā­lists nr. 2 ar iesauku Magelāns, stāvēja mierīgs kā sasa­lusi zvaigzne.

-     Kakāt arī nedrīkstēs, kapteinis centās pajokot.

Visi gaidīja turpinājumu.

-     Tagad man būs viens jautājums. Ļoti vienkāršs. Vecais, liekas, nedaudz izbaudīja šo vispārējo klusuma mirkli, tad turpināja: Vai ir šeit kāds gudrinieks, kas prot rakstīt?

Zili baltā cilvēku grupa sakustējās.