Zilie jūras vērši

-    Joks, atmaiga kapteinis. Tikai joks. Bet, ja no­pietni, tad mums vajadzīgi brīvprātīgie vai tādi, kam šī rakstīšana varētu padoties. Jo jāraksta būs. Turklāt tas būs jādara pustumsā. Un nedrīkst pieļaut ne mazāko kļūdu. Buzz, pirms cik ilga laika tu mācījies to darīt?

-     Pirms gadiem desmit, kaptein.

-     Brīnišķīgi. Un joprojām proti to darīt pat ar kreiso roku. Un cik ilgi tu mācījies?

-     Gandrīz gadu. Specializētajā veco arodu institūtā, kaptein, Buzz atbildēja.

-     Es arī esmu mācījusies, bet man nepatika, tāpēc izvēlējos citu specialitāti, ierunājās maza auguma sie­viete ar zaļiem, lokainiem matiem un biezām uzacīm.

-     Olī, tu arī proti rakstīt? iesaucās Einšteins.

-     Dzīvē to nekad neesmu darījusi, bet domāju, ka varētu atcerēties, ja Buzz palīdzēs. Olī sakautrējās, jo pārējie komandas biedri ar apbrīnu vērās savā biedrenē.

Einšteins iznāca priekšplānā.

-     Mums vajadzēs sešus cilvēkus. Sešus cilvēkus, no kuru prasmes rakstīt būs atkarīgas visu mūsu dzīvības. Katram būs pa vienai rindiņai no trīsdesmit simboliem. Kāmi, atver, lūdzu, kasti!

Pirmais palīgs svinīgi piegāja pie kastes D147 un atvēra to. Ļaudis pievirzījās tuvāk, lai varētu labāk saska­tīt, kas notiks turpmāk. Kāmis rīkojās kā burvju māks­linieks, velkot ārā visus tur esošos priekšmetus, kurus daudzi no klātesošajiem savā dzīvē nekad nebija redzē­juši.

Einšteins skaļi komentēja notiekošo: Tātad kas mums te ir? Trīs zīmuļi, ar ko rakstīt. Paka ar papīra lapām, uz kā rakstīt. Desmit sveces, kuras dos gaismu, kad rakstīsim. Sērkociņu kastītes, kurās ir sērkociņi, ar ko varēs aizdegt sveces. Tas būtu viss.

-     Pilnai ballītei vēl pietrūkst viskija, noteica Mage­lāns. Un nopūtās.

Vispārēju sajūsmu izraisīja sērkociņi un sveces. Kāmis papētīja instrukciju un aizdedzināja sērkociņu. Komanda noelsās un sāka aplaudēt, kad tika aizdegta arī svece.

-     Tā, tik tālu mēs būtu. Bērniem nu ir zīmuļi. Kap­teinis piecēlās, izņēma Kāmim sveci no rokām un nopūta to. Varbūt kāds vēl ir kādreiz agrāk mācījies rakstīt vai ko citu? Zīmēt? Gleznot? Ko? Visi jau nevar būt tikai pēt­nieki, kas lien dažādās bīstamās vietās un zaudē savus locekļus.

Pēc brīža noskaidrojās, ka Magelāns ir labs zīmē­tājs un Birste savā laikā ir aizrāvies ar kosmisko ainavu glezniecību. Vecais automātiski viņus iekļāva izredzēto sarakstā.

-     Tātad mums ir Buzz, Olī, Birste un Magelāns. Vēl kāds?

-     Kaptein, es arī. Man sanāks, pacēla roku Einšteins.

-     Brīnišķīgi. Einšteins arī. Vecais salieca piekto pirk­stu. Vēl vajag vienu.

Visi skatījās cits uz citu, it kā sen nebūtu satikušies.

-     Kāmi, varbūt tu?

Pirmais palīgs noraidoši papurināja galvu un uztrau­cies mirkšķināja acis.

-     Kaptein, nemeklējam vairāk! Es tikšu galā ar divām rindām. Es zinu, ka spēšu, iesaucās Buzz.

Vecais saskatījās ar otro palīgu. Viņa palocīja galvu.

-     Lai iet tā lieta! Būsiet pieci! Buzz, sāc apmācību tūlīt! Mums ir atlikušas četrdesmit trīs stundas, līdz tā pelēkā mēslu bedre aprīs mūsu kuģi. Pārējie pa savām darba vietām! kapteinis deva pavēli.

♦   * *

Komandtelpa pamazām iztukšojās. Kāmis devās mek­lēt bojāto robotu. Palika tikai rakstītāju komanda un kap­teinis, kas aizgrābts turēja rokā vienu no zīmuļiem.

-     Njā, kādreiz ar šo vienkāršo lietu tika pierakstīts pilnīgi viss. Neiedomājami! Starp citu, to zīmuļu ir tikai trīs. Vajadzēs tos lauzt uz pusēm, lai varat strādāt vien­laicīgi. Vai vispār zīmuļus drīkst dalīt uz pusēm? Buzz, ko teiksi?

-     Nezinu, kaptein, bet domāju, ka jā.

-     Tad dariet to. Es tagad prom. Atlaidīšos uz bridi.

Kad aiz kapteiņa aizvērās durvis, visi klātesošie pavē­rās uz Buzz, kurš, paņēmis kreisajā rokā zīmuli, uzvilka uz lapas trīs krusteniskas līnijas.

-     Tad sāksim! Šis ir lielais burts A. Mazo a rakstām kā nelielu aplīti ar strīpiņu galā. Šādi! Tagad mēģinām!

Visi noliecās pār galdu.

Pēc divām stundām kapteinis pavēra durvis un ieklau­sījās. Buzz turpināja savu macībstundu.

-     Lielais I ir ļoti līdzīgs mazajam 1, tāpēc drošības labad virs i gan uz lielā, gan mazā liekam punktiņu. Magelān, tas jau nav punktiņš, bet bumba! Punktiņu liec!

Kapteinis aizvēra durvis un devās prom. Nākotne neli­kās drūma, taču iespējams, ka ar gaismu spoži pielijušais galvenais kuģa gaitenis tikai radīja šādu ilūziju.

Galvu durvīs pabāza Kāmis.

-     Neaizmirstiet nolikt pa rokai termokombinezonus varētu būt, ka kļūs nāvīgi auksts, līdz atkal pieslēgsimies sistēmai.

-     Sapratām. Ar ko tu nodarbojies? jautāja otrais palīgs.

Kāmis ātri mirkšķināja acis, kā jau vienmēr, kad bija satraucies. Vecais bija sadauzījis vienu no noliktavas robotiem. Nācās pamatīgi noņemties, līdz dabūju pie normālas funkcionēšanas. Iešu apskatīt vēl pārējos.

Einšteins pasmīnēja un nogrozīja galvu.

Buzz turpināja dot padomus: Burts o. Ļoti līdzīgs nul­lei, tāpēc, lai nekas nesajuktu, nullei pa vidu velciet strīpu.

*   * *

Vecais atgriezās vadības kajītē, kad līdz sadursmei bija atlikusi pusotra diennakts.

-     Kā veicas?

-     Rakstām, kaptein, Einšteins ziņoja.

-    Jau protat rakstīt vai vienkārši rakstāt?