Zilie jūras vērši

-     Grūti pateikt, kaptein. Rīkosim testus mazliet vēlāk.

-     Brīnišķīgi. Jums jāmācās to darīt pustumsā, jo gais­mas nebūs. Tikai sveces.

Tūrpmākās stundas bija saspringtas. Treniņi turpinājās. Pārējā komanda pārbaudīja visu kuģa mezglu gatavību, kapteinis savukārt paguva izrēķināties ar virtuves ro­botu, kas savas neuzmanības dēļ nepaguva laicīgi aiz­mukt, atnesis Vecajam pusdienas.

*   * *

Pelēkais Caurums tuvojās. To jau varēja saskatīt ar neapbruņotu aci. Milzīgs, pelēks, mākoni atgādinošs vei­dojums, kas baisi peldēja pretim. Likās, ka tam nav ne gala, ne malas. Kuģa komanda ik pa brīdim pieplaka pie stikliem, lai pašausminātos par tuvojošos spēku. Kad līdz liktenīgajam sastapšanās brīdim bija atlikušas aptuveni divas stundas, Einšteins ziņoja kapteinim par rakstī­tāju brigādes gatavību atbildīgajam uzdevumam. Vecais savāca ekipāžu, deva pēdējos norādījumus, piekodināja visiem apmeklēt labierīcības un atlaida visus pa vietām. Komandtelpā palika tikai kapteinis, Kāmis un pieci rakstītpratēji.

-     Brīnišķīgi. Ceru, ka esat gatavi nozīmīgākajam sace­rējumam savā mūžā, ironiski iesāka Vecais. Tad, kad viss būs galā, varēsiet paturēt un ierāmēt. Varbūt sveces gaismā un kosmosā ar roku pierakstītais kods kļūs par mākslas šedevru un maksās bargu naudu. Tik jāizdomā stindzinošs nosaukums, lai publika būtu spējīga to atcerē­ties. Briesmu mākoņa ēnā. Pie pēdējās sveces. Kaut kā tā.

-     Ar zīmuli Pelēkajā Caurumā, iespurdzās Magelāns, bet apklusa, jo kapteinis drūmi paskatījās.

-     Es esmu izlēmusi, kurš kuru rindu pierakstīs, ieru­nājās Einšteins. Buzz pieraksta pirmo un otro, Olī trešo, Birste ceturto. Magelānam ir piektā, man sestā rinda. Pasākuma secība ir šāda: sēžam apkārt vadības ekrānam. Tad, pirms Kāmis izslēdz visus slēdžus, iededzam sveces.

Kad parādās kods, sākam rakstīt. Kāmis pārbauda Buzz un 011 pierakstus, kapteinis pārējos. Parādās pelēkā migla. Sēžam, gaidām. Izlidojam cauri. Kāmis ieslēdz vadības sistēmu un ievada pierakstīto kodu. Kuģa sistē­mas ieslēdzas, mēs gāzi grīdā un prom.

Visi piekrītoši pamāja.

-     Ceru, ka pa to laiku, kamēr sēdēsim tumsā, neviens neko nepazaudēs. Piemēram, otru roku. Kapteinis zīmīgi palūrēja uz komandas biedru, kam trūka vienas rokas.

-     Nē, kaptein, sargāšu to kā vēl nekad, jautri at­trauca Buzz.

-     Lai tā būtu, norūca kapteinis. Kāmi, kas notiek ar robotiem? Tie mums ari jāizslēdz?

-     Nē, kaptein. Roboti beigs funkcionēt paši, tikko iekļūsim Pelēkajā Caurumā. Es nezinu, vai viņi automā­tiski ieslēgsies, kad viss beigsies. Skatīsimies. Varbūt tas mums būs jādara pašiem.

-      Skaisti. Tas ir skaisti, Vecais atbildēja un paskatī­jās pulkstenī. Pēc divdesmit minūtēm visi esam šeit un gatavībā, jo atslēdzamies pēc trīsdesmit četrām ar pusi.

*   * *

-     Vai visiem ir papīrs un zīmuļi? Sēdieties apkārt ekrānam! Nē, tur nē, Magelān, tur sēdēšu es, tava vieta ir blakus! Kāmi, nes sveces! Un sērkociņus! Mums ir četras minūtes! Kaptein, mēs iededzinām sveces! Einšteins savās komandās bija ļoti sistemātiska un precīza. Vecais pamāja ar galvu. Sveces spoži iedegās. Einšteins rīkojās precīzi pēc instrukcijas, kurā bija teikts, ka pirmās vaska piles ir jāuzpilina uz galda vai citas pamatnes, lai būtu, kur sveces piestiprināt. Drīz komandtelpa izskatījās kā pasaku valstība, jo mirgojošās liesmiņas radīja neredzētu vizuālo iespaidu, kas nekādi nesaistījās ar kosmosa ceļo­jumiem.

Kapteinis saskatījās ar Kāmi un noteica: Aiziet! Lai mums veicas!

-     Lai veicas! Lai veicas! visi cits citu uzmundrināja.

Kāmis sāka izslēgt vadības sviras un pogas, līdz palika

pēdējais slēdzis, kuru pagrieza kapteinis ar savu perso­nīgo atslēgu. Brīdi visi sēdēja sveču gaismā, un tad iede­gās lielais ekrāns, kurā bija redzams kods. Sešas rindas ar cipariem un burtiem. Bija dzirdama tikai un vienīgi zīmuļu klusi čīkstošā skaņa.

-     Ir! Pirmā bija Olī.

-     Gatavs! Ir! Nākamie bija Birste un Magelāns.

Kapteinis ar Kāmi metās salīdzināt uzrakstīto.

-     Man ari viss, Einšteins pavēstīja.

Pēc brīža ari Buzz bija pabeidzis savu rakstīto un iedeva to Kāmim pārbaudei.

-     Brīnišķīgi. Izskatās, ka viss sakrīt, kapteinis pabei­dza savu pārbaudi.

-     Man arī, Kāmis ziņoja.

Pagāja vēl aptuveni desmit sekundes. Tad izdzisa ekrāns.

Valdīja klusums.

Tad Magelāns sāka jautri smieties, jo apkārtējo sejas tumšajā telpā un sveču gaismā izskatījās pēc vecas glez­nas, kurā attēlota burvju un raganu sanāksme kādā ļoti bīstamā un nepatīkamā vietā. Pārējie to ātri uzķēra, un drīz visu komandtelpu piepildīja īsta jautrības atmo­sfēra.

Pelēkais Caurums apēda kosmosa kuģi. Pat ilumina­toros nekas nebija novērojams. Tikai pelēks tukšums. Pelēks Nekas.

-     Kas man ienāca prātā! Sveces taču apēd skābekli! iesaucās Einšteins.

-     Tiešām? pabrīnījās Vecais. Šito es nebūtu izdo­mājis. Tad jādzēš laukā, tikai nolieciet gan sērkociņus, gan sveces tur, kur pratīsiet tos atkal atrast, kad vaja­dzēs!

Pēc neilga mirkļa gaismas vairs nebija.