Zilie jūras vērši

-     Bāc, atkal sadauzīs kādu robotu, noelsās Kāmis un sāka mirkšķināt.

-     Kāmi, kas viņam ir ar tiem robotiem? Kāpēc viņš tos tā neieredz? Tu taču zini. Tik ilgu laiku esi kopā ar Veco, Einšteins jautāja.

-     Ar robotiem?

-     Ar robotiem, robotiem.

-     Nekas nav.

-     Kāmi, tu zini.

Pirmais palīgs palūkojās komandas biedrenē un pavīpsnāja: Tas ir noslēpums, bet tev pateikšu. Saproti, Vecais vienmēr ir tikai uz kuģa. Tās ir viņa mājas. Tad, kad esam kādā kosmoostā, viņš te paliek viens pats. Un iedzer. Rumu. Vai ko citu. Samērā iespaidīgos dau­dzumos. Kad Vecais šādā stāvoklī aizmieg, viņu parasti atrod mediķrobots, kas kapteini aizved uz ambulanci un atgriež normālā stāvoklī ar organismu attīrošo medika­mentu palīdzību. Tā tas notiek regulāri. Tāpēc Vecais tos vajā un mēģina nedaudz salauzt, ja spēj noķert. Varētu teikt, atriebjas. Roboti šo to ir iemācījušies un kļuvuši veikli uz mukšanu. Tā viņi te dzīvo. Nav jau problēmu to visu salabot, jo kapteinim tā ir vienīgā izklaide. Tā, lūk.

-     Smieklīgi, pasmīnēja Einšteins.

-     Smieklīgi gan. Līdz asarām, Kāmis attrauca, nospieda trīs podziņas un parāva nelielu zilu sviru uz savu pusi. Viss kuģis nodrebēja un jūtami paātrināja gaitu.

*   * *

Ja ārpusē kāds sēdētu uz garāmkursējoša meteorīta un novērotu kuģa lidojumu, tad viņam liktos, ka kos­mosa lainera kreisās puses dzinējs nestrādā. Bet varbūt tas viņam tā vienkārši liktos…

Atis Gūtmanis. Cilpa

Tikai skatoties nākotne, mēs varam izjust tagadni,” ko saki?” savu variantu piedāvāja Didjērs, domīgi spēlē­joties ar piezīmju grāmatu.

“Kaut kā pārāk dzejiski. Ja godīgi, es nesaprotu, ko tas nozīmē. Un kāpēc vispār vajag kaut ko teikt? Tāpat pie­tiekami izrunāsimies, kad būsim atgriezušies uz Zemes un mūs spiedis doties uz visām preses konferencēm, saviesīgajām vakariņām un kur tik ne… Un tev ar savu raidījumu ari nepietiek?” Tā nebija neiecietība Amunda balsī viņš patiesi nesaprata nozīmi visai šai prātošanai.

“Nu, ko tu visu laiku dzirdi, citētu visās malās? Visus vienmēr interesē, kādi ir bijuši ievērojamu cilvēku pēdējie vārdi, jo tas ir kā kopsavilkums visam, ko viņi ir darījuši. Tas visus interesē. Vai varenākie zinātnieki ir nožēlojuši to, kā pavadījuši savu dzīvi, un vai Vinstons Čērčils mirstot gadījumā neteica: “Ziniet, nacisti nemaz nebija tik ļauni.” Tas pilnībā maina visu notikušo, jo uz nāves gultas var pārtraukt visus teātrus, kas spēlēti dzī­ves laikā. Nenoliegšu, tas ir ļoti interesanti, jā… Es tikai saku, ka pārāk bieži tiek ignorēti tie vārdi, kurus kāds saka, kaut ko darot pirmo reizi. Tie ir vārdi, kas nevis apkopo kaut ko notikušu, bet nostāda vadlīnijas tam, kas vēl notiks. Pilnīgi visi zina Armstronga pirmos vār­dus, uzkāpjot uz Mēness virsmas: “Mazs solis cilvēkam, liels solis cilvēcei.” Tāpat arī Fēliksa teicienu, pirms viņš nolēca no 40 kilometru augstuma: “Dažreiz vajag nokļūt ļoti augstu, lai patiesi redzētu, cik mazs drīz atkal būsi.” Redzi? Šie pirmie teksti, pirmie vārdi, kad cilvēks dara kaut ko pirmo reizi, ir ļoti svarīgi, bet šī māksla ir zudusi.” “Varbūt kosmosa izpēte ir vairs vienīgā vieta, kurā vispār iespējams kaut ko izdarīt pirmo reizi?”

“Nu patiesi!” izsaucās Didjērs, it kā šajā mirklī tiktu pierādīts kas ļoti svarīgs. “Patiesi! Un es uzskatu, ka tas mirklis, kad mēs metīsim cilpu ap Jupiteru, mums ir jāiz­manto, lai radītu kaut ko ļoti svarīgu vēsturei. Mēs paš­rocīgi atdzīvināsim “pirmo vārdu” mākslu! Galvenais ir pateikt kaut ko tik iespaidīgu kā toreiz Armstrongs.

“Viņš līdz savam galamērķim lidoja tikai trīs dienas, bet mums ir apmēram trīspadsmit mēneši līdz Jupite­ram, tā ka laika tev būs pietiekami,” prātoja Amunds, īsti nemaz nezinot, cik daudz laika ir nepieciešams vēsturiska moto vai izteikuma izveidei. Šķita vienkārši pareizi ja ir apmēram simts reižu vairāk dienu, kad gatavoties, tad rezultātam jābūt apmēram simts reižu labākam. Arī Didjērs bija iegrimis domās, prātojot par to, kurš vārds iederēsies un kurš neiederēsies viņa “pir­majā izteikumā”. Tas tomēr ir sarežģīti ja nu kāds vārds noveco desmit gadu laikā un pēkšņi tavs izcilais citāts izklausās nedaudz vecmodīgs un ļoti smieklīgs? Ja nu cilvēki nevis iedvesmojas no tā, bet saka cits citam: “Tie­šām, tādu vārdu senāk izmantoja pat kosmonauti!” Un ja nu kāds no tiem vārdiem uztraukumā tiek izrunāts nepa­reizi? Šis bija neiedomājami delikāts process.

Pēc ilgāka klusuma brīža Amunds pirmo reizi izrā­dīja patiesu interesi par sarunu: “Klau, Didjēr… Ko teica Čērčils pirms savas nāves?”

“Es esmu gatavs sastapt savu radītāju. Vai radītājs ir gatavs sastapt mani, tas jau ir pavisam cits jautājums.”

2 .