Zilie jūras vērši

-     Brīnišķīgi. Šāds lidojums man ir pirmo reizi. Ar to arī sevi apsveicu. Un jūs visus arī. Tumsā, bez skābekļa un sakariem, kapteinis turpināja. Iziešu apgaitā pa kuģi. Ja nu kāds gudrinieks vēl ir iedomājies ko saslēgt, lai varētu lasīt vai spēlēt kārtis. Kāmi, iedod man vienu sveci!

-     Aizdegtu?

-     Nē, es staigāšu apkārt pilnīgā tumsā, un svece man būs vajadzīga, lai dauzītu pa sienām. Nu, protams, aiz­degtu! Domāt vajag!

Kapteinis izgāja no telpas ar aizdegtu sveci. Kā kam­barsulainis vecos laikos, kurš dodas apgaitā pa sava vald­nieka pili.

-     Vecajam vēl vajadzēja iedot zobenu, iespurdzās Magelāns.

Pēc kāda mirkļa vēlreiz pavērās durvis. Kāmi, kur tagad varētu atrasties mediķrobots?

-     Es nevaru pateikt, kaptein. Iespējams, tas ir atslē­dzies ambulances telpā, ja vien nekur citur nebija aizklī­dis, kad ielidojām pelēkajā mākonī.

Kad durvis aizvērās, atkal iestājās tumsa.

-     Einštein, tu kaut ko zini par to Pelēko Caurumu? Cik noprotu, kādam jau ir bijusi saskarsme ar to, ja ir in­strukcija, kā rīkoties, iejautājās Birste.

-     Tā ir. Palasīju Lielo Visuma apguves guglopēdiju. Ar Pelēko Caurumu līdz šim brīdim bija saskārušies divi kos­mosa kuģi. Pirmajā reizē pirms gadiem astoņdesmit ar to satikās viens armijas izlūklaineris. Kad lidoja cauri, atslē­dzās pilnīgi viss. Nekas vairs nestrādāja. Neko nevarēja ieslēgt. Palaimējās, jo armijnieki parasti lido divatā. Otrs kuģis bija blakus un, kad saprata, ka kaut kas ir noticis jo pārinieks neatbildēja -, pielidoja klāt un izglāba pusi komandas. Skābekļa praktiski vairs nebija. Nabaga puiši. Tad tas mākonis bija baisi liels, aptuveni deviņpadsmit stundu lidojumā. Mums tādā ziņā ir paveicies ar divām trim stundām. Tāds neliels mākonītis.

-     Un kas notika otrajā reizē? Buzz taujāja.

-     Ari militāristi. Jau rīkojās pēc instrukcijas. Viss izde­vās teicami. Cik noprotu, tieši to pašlaik darām arī mēs.

-     Un cik sen tas bija?

-     Pirms trīsdesmit trim gadiem. Kopš tās reizes pil­nīgi visu kosmosa kuģu noliktavās atrodas kaste D147, kurā ir instrukcijas, kā rīkoties šādos gadījumos. Un vēl ir obligāta prasība, lai viens no komandas locekļiem būtu ar prasmi MT44, respektīvi, mācētu rakstīt. Tas, kas notika ar mums, ir ārpus jebkādas sapratnes, jo satik­ties ar Pelēko Caurumu ir iespējamība viens pret septiņ­simt miljoniem, bet saskrieties ar Pelēko Caurumu, kad komandas loceklim ar prasmi MT44 nav rokas, ar ko pierakstīt kodu, ir nereāla situācija. Es veicu aprēķinus. Viens pret septiņsimt divdesmit astoņiem miljardiem. Tādi, lūk, skaitļi!

-     Bet Pelēkais Caurums? Kas tas tāds ir? Kāpēc tur pazūd visa enerģija? Kāpēc mēs izdzīvojam, lidojot tam cauri? Birste nerimās.

-     Zini, Einšteins iesāka, tad ieturēja pauzi un tur­pināja: Vienīgais zināmais fakts ir tas, ka Pelēkie Cau­rumi ir mākoņveida veidojumi, kas kursē pa kosmosu pēc savas gribas un patikšanas. Vairāk, Birste, es neko nezinu. Iespējams, ka vairāk nezina neviens.

*   * *

-               Man liekas, ka esam tam cauri! iesaucās Kāmis.

-     Skatieties! Zvaigznes!

Visi pieplaka pie stikliem un ar baudu vēroja spīdekju deju. Pelēkais mākonis bija palicis aiz muguras un devies tālāk savos sirojumos.

-     Brīnišķīgi! kapteinis, kas no kuģa apgaitas bija ieradies tikai pirms nepilnas pusstundas, iesaucās. Var­būt kādam ir vēlme, lai kuģis sāk normāli darboties, nevis peld kā beigta garnele okeānā?

-    Jā, kaptein, darām to. Man jau sen ir vajadzība šur tur aiziet, iesaucās Magelāns.

-     Man arī, klusi nopīkstēja Olī. Varbūt varam bei­dzot ieslēgt gaismu?

-     Gluži manas domas. Einštein. Tu esi gatava sākt koda ievadīšanu?

-    Jā, kaptein, moži atbildēja otrais palīgs.

-     Tad aiziet! kapteinis deva komandu.

Tumsā varēja dzirdēt, ka Einšteins pieceļas. Tad atska­nēja švīkstošas skaņas, kas pierima, tad atkal švīkstēja. Nekas nenotika.

-     Ko tu tur dari? Kāmis iejautājās.

-     Nevaru iedarbināt sērkociņu, attrauca Einšteins un atkal švīkstināja. Gaisma iedegās citur. Sērkociņu bija uzšķīlis Magelāns, kas iededzināja savu sveci un padeva to tālāk pārējiem. Drīz komandtelpa zvaigoja kā svētkos.

-     Skaidrs. Es to biju mēģinājusi iedegt ar otru galu. Einšteins bija manāmi sakaunējusies par savu neattaplbu, bet turpināja: Tagad noliekam lapiņas ar kodu sev priekšā un vēlreiz pārbaudām, lai nebūtu aizķeršanās. Strādājam pa divi. Rakstītājs nolasa pierakstīto kapteinim vai Kāmim, kas dzirdēto salīdzina ar lapiņā redzamo. Ja viss sakrīt, tad viss kārtībā. Buzz, tev pirmā un otrā rinda, tātad tu sāc! Kāmis pārbauda! Pēc tam Olī lasa trešo!

Buzz skaļi sauca ciparus un burtus, Kāmis apstip­rinoši māja ar galvu. Abas rindiņas sakrita. Ar Olī pie­rakstu arī viss bija kārtībā. Pēc tam Birste lasīja savējo rindiņu, kas bija ceturtā no lielā koda. Šoreiz pārbaudīja kapteinis. Viss sakrita. Arī par Magelāna rakstīto nebija domstarpību.