Zilie jūras vērši

-     Tagad pārbaudām manu pierakstu, kaptein, teica Einšteins un sāka lasīt. Lielais E, trīs, mazais s, lie­lais M, mazais z, deviņi, mazais w, viens, lielais W, trīs, mazais n, septiņi, lielais F, mazais z, mazais a, lielais U, astoņi, mazais p, lielais U, divi, mazais x, mazais o, lielais Y, mazais d, trīs, lielais 0…

-     Stop, stop, stop! iesaucās kapteinis. Tas taču ir lielais B, nevis tris! Un pirms tam ir mazais c!

Einšteins mirkli klusēja, tad pameta skatienu uz apkārtējiem. Visi sastinguši skatījās viņai acis.

-     Kaptein, es nevaru apgalvot, bet man liekas, kas tas tomēr ir mazais d… man tā liekas… bet tagad, kad paska­tos… nē, es nevaru pateikt…

-     Einštein, man liekas, tas ir lielais B, kaut sit mani nost! iesaucās Vecais.

Einšteins, aizklājusi ar roku muti, skatījās uz savu pierakstu. Apkārt sanāca visi pārējie un ieurbās ar acīm mazajā lapiņā, no kuras pareizas iztulkošanas bija atka­rīga visa viņu turpmākā dzīve.

Vismaz ar beigām problēmu nav. Ko? Lielais 0, lie­lais B, viens, mazais c, mazais r, vai tiesa? kapteinis jautāja.

Einšteins pamāja.

-     Tad mums ir problēma ar diviem simboliem, teica kapteinis. Paskat, tas otrs lielais B, kas ir ceturtais no beigām, ir akurāt tāds pats kā sestais no beigām. Es vis­maz tā redzu. Es saku, ka mazais c un lielais B.

-     Man atkal liekas, ka tur ir mazais d un lielais B. Tā strīpa pa vidu ir vilkta pāri divreiz. Augšpusē tā sada­lās, lapiņu pētīja Magelāns.

-     Es gan piekrītu kapteinim, teica Birste, jo šinī rindā jau ir divi trijnieki. Domājat, ka tur būs vēl trešais?

-     Šāda loģika te neko nedod. Kodā var būt arī četri vai pieci trijnieki. Ja jāsaka man, tad es vairāk saredzu tur trīs, nevis lielo B. Paskatieties uz to trijnieku pa vidu. Tieši tāds pats, teica Kāmis. Ko teiksi tu, Buzz?

Buzz izskatījās apjucis. Man arī šķiet, ka mazais d un trīs.

-     Tu, Olī?

-     Mazais c un lielais B, atbildēja zaļmate. Taču trij­nieku es ari tur redzu.

Kādu brīdi neviens neko nerunāja. Visi rentgenēja abus simbolus.

-     Einštein!

-     Einštein! kapteinis iesaucās vēlreiz un papurināja aiz pleca apjukušo otro palīgu, kuras sejā sāka atspogu­ļoties neliels izmisums. Ko darām? Saki!

-     Kaptein, es nevaru atcerēties, ko esmu pierakstījusi. Saku to, ko redzu. Brīžiem liekas, ka d un 3, tad c un B, brīžiem d un B. Es esmu pilnīgi apjukusi.

-     Tā jau es arī sapratu. Ja godīgi, man nav skaidrs, kā agrākos laikos cilvēki rakstīja grāmatas ar roku. Nevese­līga nodarbe, kā izrādās. Kad vēlāk lasi, nespēj izlasīt, ko esi pierakstījis. Vieni vienīgi uztraukumi. Kā rīkojamies?

-     Es nezinu, kaptein.

-     Ak tā. Komanda sēž bez skābekļa, bet mēs te agonējam pie saviem kodiem. Einštein, kas ar tevi? pēkšņi iesaucās Vecais, pielecot kājās. Otrais palīgs bija noslīdē­jusi uz grīdas.

-     Laikam zaudēja samaņu, es skrienu pēc mediķrobota, pielēca kājās Birste.

-     Nav jēgas, noteica kapteinis, pirmkārt, roboti nefunkcionē, otrkārt, mediķrobots ir nedaudz cietis. Tam nav galvas.

Pie šiem vārdiem Kāmis novaidējās, bet Vecais turpi­nāja: Man te prātā ir efektīvāka metode, kā dabūt Einšteinu ierindā.

Kapteinis atvēra skapīti un izvilka pudeli.

-     Brīnišķīgs rums. īsta Zemes manta. Kontrabanda. To teikdams, viņš atkorķēja pudeli un ielēja Einšteinam mutē nedaudz dziras. Mazliet paristījusies, otrais palīgs atvēra acis.

-     Es taču teicu, ka palīdzēs, nopriecājās kapteinis un iedzēra pāris malku, tad, sajutis apkārtējo skatienus, noteica: Tas profilaksei. Pret slimībām un stresu, kas principā ir viens un tas pats. Einštein, ko darām?

-     Kaptein, varbūt balsojam? ieminējās Kāmis.

-    Jā, kaptein, balsojam. Visi šeit esošie, piebilda Ein­šteins, kas jau sajutās labāk.

-     Man tas nepatīk. Paļaušanās uz veiksmi norāda uz prāta vājumu. Vecais paņēma rokā Einšteina rakstīto lapiņu un brīdi to vēroja. Man tas ārkārtīgi nepatīk, bet labi, lai tā būtu. Sliktākajā gadījumā kļūsim slaveni kā pirmie, kas nav izlidojuši sveikā cauri Pelēkajam Māko­nim. Balsojam! Kāmi, saplēs septiņas mazas lapiņas. Katrs uzrakstīsim savu variantu. Ari es mēģināšu uzskricelēt savu versiju. Aiziet!

Pēc brīža uz galda atradās septiņas lapiņas. Visi vēroja Buzz, kas tās tina vaļā ar savu vienīgo roku.

-     Trīs lapiņas par c un B, trīs par d un trijnieku, viena par d un B, Buzz ziņoja.

-     Es taču teicu, ka man tas nepatīk, teica kaptei­nis. Demokrātija vienmēr noved pie bardaka.

Vecais piecēlās un pienāca pie Einšteina. Es izlēmu. Slēdzam iekšā sistēmu. Kāmis ievadīs pirmās piecas koda rindas, tu pēdējo, savējo. Iesit tos simbolus, kas tev lie­kas pareizie. Es tev uzticos, mīļā. Tu varēsi. Labi?

-    Jā, kaptein, iedrebējās Einšteina balss.

-     Brīnišķīgi. Kāmi, sākam!

Kad iedegās gaismas, komandtelpa uzgavilēja un me­tās cits cita apkampienos, izņemot kapteini, kurš sēdēja un klusēdams novēroja vispārējo jautrību.

-     Iešu apskatīt, kuģi. Ceru, ka viss funkcionē normāli. Iespējams, to mēs uzzināsim vēlāk, noteica Vecais un aizgāja. Uz savām vietām devās arī pārējie, izņemot abus palīgus.