Zilie jūras vērši

-     Rakstīt? Visi prot rakstīt, kāds noteica.

-     To es pats zinu, ka mākat drukāt, attrauca kaptei­nis. Mani interesē, vai kādam no jums ir tāda prasme kā veikt pierakstus ar roku. Kā agrākos laikos. Pieraks­tīt uz papīra, pergamenta, papirusa, uz sienas vai grīdas galu galā. Sev uz pieres vai dibena. Man vienalga. Vai ir kāds?

Komanda atkal klusēja.

-      Brīnišķīgi. Redziet, mani draudziņi analfabētiķīši, šī jau ir mūsu otrā problēma!

Gaisā virmoja jautājumu smārds, taču neviens nebilda ne vārda, mēģinot salikt galvā sakarības vienādojumu starp rakstītprasmi un mistisko caurumu, kas it kā gata­vojās apēst visu kosmosa kuģa enerģiju. Bija tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā pa galveno gaiteni kustas kāds robots, kam pilnīgi noteikti bija problēmas ar pārvietošanos par to liecināja asā, griezīgā skaņa, kas ik pa brīdim visiem iesitās ausīs. Kāmis sērīgi nopūtās, jo bija atbil­dīgs par robotu nodaļas nevainojamu darbību, bet nepa­kustējās no savas vietas. Čīkstoņa pamazām attālinājās.

Kapteinis piegāja pie durvīm, kas veda uz galveno gai­teni, pavēra tās un brīdi vēroja ārpus telpas notiekošo, pasmīnēja, tad aizvēra durvis un pievērsās komandai.

-     Tātad. Gribat zināt, kas notiek? Apgaismošu. Pirms iekļūšanas Pelēkajā Caurumā mums pašiem ir jāatslēdz pilnīgi visas sistēmas, citādi tās tiks neatgriezeniski sabojātas. Kad būsim otrā pusē, sistēmas ieslēgsim un turpināsim ceļu. It kā vienkārši, tikai ar mazu niansi.

Kuģa drošības sistēma paredz, ka, atslēdzot visu, galve­najā vadības ekrānā parādās kods, kas ir jāpieraksta. Un jāpieraksta piecu minūšu laikā, jo tieši trīssimt pirmajā sekundē šis kods pazudīs un ekrāns nodzisīs! Kāpēc to vajag pierakstīt? Tāpēc, ka, ja mums gadījumā sagribēsies siltumu, paelpot svaigu gaisu un apmeklēt labierīcī­bas, šo kombināciju vajadzēs ievadīt, lai iedarbinātu kuģi no jauna! Lūk! Tikai nospiežam sarkano pogu, gaidām, līdz izgaismojas ekrāns, ievadām kodu un lidojam! Tik tālu ir skaidrs?

Apkalpe piekrītoši iedūcās.

-     Brīnišķīgi. Tagad sāpīgā lieta. Kods ir jāpieraksta arhaiskā stilā ar roku, jo mums nestrādās neviena ierīce. Un vienīgais rakstītpratējs uz mūsu kuģa ir Buzz, kas ir palicis pusrakstītpratējs, jo, redziet, rakstītprotošā roka atrodas saldētavā! Ja kāds grib, protams, var tai aiziet pakaļ, tikai man ir klusas aizdomas, ka šī roka nepakusti­nās ne pirkstu, jo nav pievienota pie mūsu kopējā drauga ķermeņa. Tā, lūk.

Vecais piegāja pie lielas, caurspīdīgas bumbas, kurā skalojās balts šķidrums, paņēma no nelielas nišas sienā garenu sarkana materiāla caurulīti, alkatīgi iedūra to bumbā un kāri padzērās, skaļi sūcot bālgano dziru.

-     Kaptein, kas tas ir par kodu? Vai mēs to nevaram pierakstīt tagad? iejautājās patukls vīrietis ar bārdu, kuras dēļ viņš bija ieguvis iesauku Birste.

-     Nevaram neviens nezina, kāds tas kods būs. la ir neloģiski virknēta ciparu un burtu rinda, ko kuģa vadī­bas galvenais procesors izmet ekrānā, Einšteins atbil­dēja kapteiņa vietā.

-     Un kas notiek, ja kods tiek pierakstīts nepareizi? painteresējās Buzz.

-     Tad tas tiks ari ievadīts nepareizi. Kuģa vadības sistēmas var neieslēgties vispār vai daļēji piemēram, strādā skābekļa padeve, bet mēs nevaram aizlidot, jo dzinēji nedarbojas vai otrādi, dzinēji strādā, bet mēs pamazām apsprāgstam, jo izbeidzas elpošanai derīgais gaiss. Paliks tikai roboti, kas sagatavos mūsu līķus izva­dīšanai kosmosā, attrauca kapteinis.

-     Kaut kāda muļķīga drošības sistēma, Magelāns nopurpināja.

-     Kāda ir, tāda ir. Domāta aizsardzībai pret kuģa no­laupīšanu, ja to vēlas izdarīt kāds potenciāls iebrucējs no citas galaktikas vai, kā mūsu gadījumā, sistēmu pasar­gāšanai no kursējošā Pelēkā Cauruma. Normālā situācijā nekad pilnīgi viss atslēgts netiek, skaidroja Einšteins.

-     Un kāds ir plāns? Kā rīkosimies? kāds iejautājās.

-     Mācīsimies rakstīt, jautri noteica otrais kapteiņa palīgs. Es, piemēram, jau esmu iemācījusies uzrakstīt burtu A gan lielo, gan mazo. Principā uzdevums ir nevis iemācīties rakstīt skaisti, bet tikai saprotami, lai varētu nolasīt pierakstītās zīmes. Un mums būs skolotājs!

To teikdama, Einšteins pienāca pie Buzz un pastūma viņu priekšplānā. Komanda sarosījās.

-     Buzz, tu māki rakstīt?

-     Neticami!

-     Buzz, neāksties, tu nevari to!

-     Nāc uztetovē man uz muguras savu vārdu, Buzz, būsi mans varonis!

-     Ar ko tu rakstīsi, draugs? Ar kāju? Vai ar ko citu?

Komandtelpā uzjundīja jautrība, kas nepavisam nesa­skanēja ar tuvajām briesmām. Magelāns pat nodziedāja nepiedienīgu dziesmiņu, kas izraisīja smieklu vētru.

-     Klusu!

Neviens nerimās.

-     Klusu, es teicu! Mums ir divas dienas, lai apmācītu tos, kas pierakstīs kodu! Un tie nav joki, ietaurējās kap­teiņa smagais bass.

-    Ja kāds ir nolēmis izbeigt savu eksistenci uzreiz, divi soļi uz priekšu!

Pēkšņi visi kļuva nopietni un sastinga. Likās, ka ma­zākā kustība varētu tikt no Vecā puses nolasīta kā vēlme beigt aktīvās dzīves gaitas.