Zilie jūras vērši

“Neizdevās pareizi uzlikt galvā, ja?” Juris apjautājās. “Kā neizdevās? Es tak… man… tikko…”

“Nu kā, tu tikko uzliki to kasku un uzreiz rāvi nost kā sadedzis. Galvu spieda, vai?”

“N-nē, kaut kas laikam nesanāca. Šitā manta laikam nav priekš manis,” Ģirts steidzīgi murmināja, sniegdams ķiveri Normundam. Roku trīcēšanu gan neizdevās no­slēpt un šķita, ka Normunds, to ievērojis, velnišķīgi smīn.

Tajā dienā vairs nekāda strādāšana nesanāca, jo atslā­bināšanās nolūkā Ģirts ik pa laikam ierāva pa krietnai šļukai no plauktā esošās ruma pudeles un, kad tā bei­dzās, pievērsās viskijam. Viņš tā ari nesaņēmās pastās­tīt pārējiem par savu pieredzi ķiveres valkāšanā, jo bija drošs, ka kolēģi viņu noturēs par nenormālu. Todien alkohols palīdzēja izlikties, ka nekas sevišķs nav noticis, un būtībā jau laikam tiešām nekas nebija noticis. Viņš vienkārši bija nostāvējis dažas sekundes ar ķiveri galvā. Tas droši vien ir kāds triks, kaut kas līdzīgs filmās redzē­tajiem specefektiem, viņš prātoja.

Veselā saprāta saglabāšanas nolūkā viņš nekad vairs necentās pārāk daudz domāt par todien pieredzēto. Ari par ķiveri vīri vēlāk neko daudz vairs nerunāja Nor­munds reiz izmeta, ka ir to kaut kam atdevis, un tā viss beidzās.

Bet vēstures muzeja bēniņos noputējušā kartona kastē ar uzlīmi “No. 45/1864/Liepnieki-l” starp salauz­tām vara aprocēm, saktām un zvārguļiem glabājās ari pelēks un apdrupis svina gabals, kas, pēc vēstures fakul­tātes docenta Priednieka-Šulcenšterna domām, bija atliekas no piecpadsmitā gadsimta karavīra jostas rotā­juma zirga galvas, un liecināja par kultūras sakariem starp Livoniju un Dāniju.

Guntis Eņģelis. d3

* * *

—       Tas ir neiespējami!

-     Tas ir neiespējami, neiespējami, ne-ie-spē-ja-mi!

Lielajos iluminatoros ar zvaigznēm spēlējās bezizmēra

Visums. Kosmosa kuģa komandtelpā atradās trīs cilvēki. Divi vīrieši un viena sieviete, tērpušies sudrabbaltos for­mas tērpos. Uz vadības pults bija nolikta neliela izmēra kaste ar uzrakstu D147.

Pirmais palīgs saskatījās ar otro palīgu. Kuģa kaptei­nis ārdījās un spārdīja ar kājām komandkabīnes durvis. Vecais, kā kapteini bija iesaukusi komanda, reizēm izgāja no savaldības saitēm, taču šoreiz psihoja ne pa jokam.

-     Neiespējami! vecais iekliedzās un iezvēla pa nelielu robotu, kas nepaguva izvairīties, jo bija aizņemts ar norautās krēsla atzveltnes apskati, lai saprastu, kā to piestiprināt atpakaļ. Robots pārmeta dažus kūleņus, paslējās augšup, pagrozīja savu vienacaino galvu, tad nofokusējās uz atzveltni un piesoļoja tai klāt, lai turpi­nātu iesākto.

-     Kurš atļāva tam lielajam megahiperpētniekam pie­dalīties ekspedīcijā uz stonītu raktuvēm? atkal iekau­cās kapteinis.

-    Jūs, kaptein. Visus rīkojumus vienmēr parak­stāt jūs, noteica pirmais palīgs ar iesauku Kāmis, no uztraukuma sparīgi mirkšķinādams acis, un pašķielēja uz Veco, kurš, likās, tūlīt pārsprāgs no niknuma.

-     Protams, es parakstīju, protams! Bet kas tos saraks­tus sastādīja? Kāpēc viņš vispār pieteicās uz tām raktu­vēm? Ko viņš meklēja tajā ekspedīcijā? Piedzīvojumus laikam uz savu pakaļu, to viņš meklēja! Un atrada! Un zaudēja roku! Saprotiet, roku! Savu roku, kuru nācās amputēt tāpēc, ka cilvēka dabā ir bāzt degunu tur, kur nevajag! Savu nolāpīto labo roku, kuru mums tūlīt vaja­dzēs vairāk par visu pasaulē! Traks var palikt! Kaptei­nis atkal mērķēja ar kāju pa robotu, taču tas acīmredzami jau bija mācījies no iepriekšējā atgadījuma un veiksmīgi izvairījās, paslēpjoties zem galda. Vecais aprima tikai pēc vēl pāris neveiksmīgiem spērieniem, kas nesasnie­dza mērķi.

-     Man ir viena doma, ierunājās otrais palīgs gara auguma sieviete īsiem matiem, kosmosa lainera telpās dēvēta par Einšteinu.

Kādu brīdi Vecais un Kāmis klausījās savā kolēģē. Tad kapteinis izlēma.

-     Brīnišķīgi. Sauciet šurp to vienroci! Laika mums ir atlicis pavisam maz.

Einšteins piegāja pie lielās, spīdīgās vadības pults un deva rīkojumus, kamēr kapteinis ar saskābušu seju vē­roja robota pūliņus tas turpināja remontēt atzveltni.

*   * *

Drīz ieradās vidēja auguma vīrietis zilā formas tērpā. Viņam trūka labās rokas, kuras vietā atradās tukša, salo­cīta piedurkne.

Sasveicinājies ar galvas mājienu, Vecais mirkli nogai­dīja, tad piegāja tuvāk jaunpienācējam un tēvišķi uzlika roku viņam uz pleca.

-     Cienītais draugs, es vēlos uzdot dažus jautājumus.

-    Jā, kaptein.

-     Saki, vai tu proti rakstīt ari ar otru roku?

-     Rakstīt? Rakstīt ar roku?

-Jā, draugs, rakstīt, nevis drukāt. Kā vecos labos viduslaikos. Uz Zemes tādi ir bijuši. Jā, vai tu to vari darīt ar kreiso roku? Jo labā, redziet, mums dotajā brīdī ir zudusi. Atrodas saldēšanas kamerās un gaida, kad mēs ieradīsimies bāzē, lai dakteru brigāde to tev piešūtu atpakaļ. Vari ar kreiso roku? Rakstīt? Ko?

-     Es nezinu. Domāju, ka jā.

-     Vai tu piecu minūšu laikā spētu pierakstīt simt astoņdesmit rakstu zīmes? Dažādus ciparus un burtus. Lielos un mazos.

-     Es nezinu, kaptein. Tik ātri kā ar labo roku tas nebūs.

-     To es jau esmu sapratis. Vai esi gatavs eksperimen­tam?