Zilie jūras vērši

“Pagaidi,” Brets izdvesa, jo neko vairāk šajā mirklī nespēja. Meitene piemiedza ar aci un aizgāja līdzi karavā­nai.

Ļaudis aplaudēja un pamazām izklīda, bet Brets jo­projām skatījās virzienā, kur bija pazudusi viņa panto­mīmas aktrise.

Laukums jau bija kļuvis tukšs, kad pret bruģakme­ņiem noklaudzēja koka papēži, liekot puisim strauji pagriezties to virzienā. Kaut kāda apjauta tā lika darīt, it kā soļi nāktu tieši pie viņa. Tie nāca.

“Tas bija ļoti jauki, pārsteidzoši,” meitene uzrunāja puisi. “Mums maksā naudu, pasniedz ziedus, bet kaut ko tādu nekad,” viņa smaidīja. Rokās viņai bija brūnie papīra ziedi.

“Piedod, man nebija īsto,” Brets nedaudz kautrīgi atbildēja un nosarka. Viņš sajutās neērti.

“Nē, nē, tas ir jauki. Pārsteidzoši!” meitene papurināja galvu un silti pasmaidīja.

“Brets,” puisis attapās un pasniedza roku sarunu biedrenei. “Jums bija fantastisks priekšnesums,” viņš piebilda un nenolaida skatienu no viņas sejas.

“Pateicos! Es esmu Drī no Valēnijas. Mēs ceļojam pa pasauli ar priekšnesumiem,” meitene paskaidroja un maigi paspieda Breta plaukstu. Viņas balss tembrs bija patīkams un vijās ar kādu nepazīstamu akcentu, bet viss kopā skanēja gandrīz maģiski.

“Drī,” Brets atkārtoja kā apburts.

“Drī ir kā driāda no senaizmirstas pagātnības,” viņa iztulkoja.

Tas Bretu apbūra vēl vairāk nekā viņas seja.

Garām aizdunēja kūpošs tramvajs, liekot sliedēm vēl kādu laiku vibrēt zem viņas kājām. Viņi bija kādu laiku runājušies laukumā, bet pamazām soļi sāka vest pa pil­sētas ielām. Drī minēja, ka vēlas mazliet vairāk iepazīt pilsētu, jo trupa bija atbraukusi tikai pirms divām die­nām, bet jau nākamajā grasījās doties tālāk. Bretam nebija iebildumu parādīt viņai apkārtni, lai arī šī nebija gluži skaistākā pilsētas daļa. Sarunās un smieklos ritēja laiks, līdz nevilšus viņi gāja raitiem soļiem, sadevušies rokās. Pilsētas ielās joprojām rosījās cilvēki un braukāja transports, bet tas netraucēja Drī aizrautīgi stāstīt par zemi, no kuras viņa nāk, par mežiem, kokiem, zāļai­nām pļavām, ziediem, par strautiem un tauriņiem. Par lietām, kādas Brets nekad nebija redzējis, vien iztēlojies, ldausoties bērnības pasakas.

Lai kā viņa tincināja Bretu, viņš neko daudz pastās­tīt nespēja. Pelēkās pilsētas, tehnika un ikdiena šķita tik necilas pret meitenes stāstīto, ka viņš daudz labprātāk novirzīja sarunu uz kokiem un mežiem. Un tie daudz jaukāk skanēja Drī balsi nekā pilsētniekiem ierastajās īsajās frāzēs Breta mutē.

Drī pina vārdus kā ziedus garās vītnēs. Viņas runa plūda viegli, valoda šķita skaista, un noskaņas bija tikpat daudzveidīgas kā viņas seja. Viņa stāstīja arī par saviem ļaudīm, kas tic aizlaiku spēkiem un kam rituāli ir ikdienas sastāvdaļa, kas piekopj dažādas mākslas, un viņu trupa bija nolēmusi ceļot un parādīt kaut mazumiņu ari pasaulei.

Soli pa solim viņi virzījās puiša necilā mājokļa vir­zienā, un viņš juta, ka ar katru pārvarēto bruģakmeni un dzirdēto vārdu viņš grimst arvien dziļāk vēl nebaudītās izjūtās. Bretu savalgoja šīs ziedu vītnes un gaišās cirtas. Katrs koka papēža klaudziens uz bruģa šķita kā mūzika viņu lēnajai dejai nakts virzienā.

Un tomēr pa vidu stāstiem Drī nepārstāja tincināt Bretu, lai viņš pastāsta vairāk par pilsētu, sevi, savu dzīvi, pasauli. Tincināja tik ilgi, līdz Brets piekrita.

Lai arī Brets nekad nevienam nerādīja, kur mitinās, Drī klātbūtnē viņš bija kļuvis brīvs. Meitene viesa drošī­bas un pārliecības izjūtu, tāpēc ari viņš piekrita aizvest viņu uz savu pieticīgo mājokli, jo bija taču solījis parādīt savu pasauli. Tomēr ne jau istaba bija tas, ko viņš gribēja rādīt. Ari ne tas, par ko viņš bija pārvērsts, bet gan tas, ko pats redzēja ikdienā. Sejas. Simtiem seju. To varēja atklāt tikai mazajā istabiņā, ļaujot viņai pašai ieskatīties kār­biņā.

“Skaties te,” pasniedzis Dri kārbiņu, Brets norādīja uz diviem lodziņiem. Kad meitene bija apskatījusi pirmo seju, viņš ielika citu, tad nākamo. Drī neko tādu nebija redzējusi, tāpēc sajūsmināti aplūkoja katru nākamo seju. Tik dažādas savā citādībā, tik daudzveidīgas! Tas bija pilsētas portrets, it kā pati pilsēta būtu pantomīmas māksliniece, kas spēj savilkt savu seju tūkstoš veidos. Un šķita, ka meitenei neapnīk skatīties. Brets spēja vien mainīt diodes, ņemt jaunas un likt apskatītās tādā pašā secībā atpakaļ plauktos, līdz visas bija parādītas. Par to, kas glabājās viņam aiz auss, Brets nevēlējās runāt. Viņš negribēja Drī parādīt, ka patiesībā ir kroplis ar durtiņām aiz auss, ka tikai viena acs patiesībā redz viņu. Nē, tas lai paliek pagātnei. Meitene atdeva kārbiņu atpakaļ.

“Es tev varētu parādīt, kā mūsu ciemā strauti plūst, kā tauriņi svin pavasari, kā ziedi izkrāso mīļo zemi.” Drī balss bija gluži kā medus. Brets pamāja un nenolaida skatienu no viņas lūpām, kas tik daiļi izrunāja vārdus, it kā katrs no tiem būtu apmīļots, izauklēts un veltīts tieši viņam.