Zilie jūras vērši

Brets auga, un auga arī doktora Kirpiša ambīcijas. Kādu dienu puisis ievēroja, ka doktors pret viņu kļūst rezervēts. Sasniedzis jau sešpadsmit gadu vecumu, Brets bija sācis strādāt kādā ražotnē par līnijas mehāniķi. Te tika ražoti tvaika tramvaji, kam dārdināt pa visiem valsts lielāko pilsētu sliežu ceļiem. Darbs viņam veicās, nauda tika atnesta mājās kā pateicība doktoram. Un tomēr Kir­pišs kaut ko savā nodabā shēmoja, līdz vienu dienu pazi­ņoja, ka Brets ir parādā daudz vairāk, tāpēc viņam nāk­sies izpildīt kādu īpašu uzdevumu.

Proti, doktora kāre pēc jaunatklājumiem ar gaismogrāfa izveidi neaprimās. Viņš gribēja vēl un domāja vēl, rasēja vēl un shēmoja vēl, līdz nāca klajā ar paziņojumu, ka Bretam būs jādodas komandējumā uz tehnokrātiskās Išmaras raktuvēm darboties transporta izveides grupā kā mehāniķim. Brets nezināja, ka uzņēmums, kurā viņš strādāja jau trīs gadus, patiesībā piederēja doktoram, tāpēc naudas nešana mājās bija tikai ilūzija industri­ālās sabiedrības kārtībai. Viņš šādu iespēju uztvēra kā kāpienu pa karjeras kāpnēm. Lēmumu doties prom, pro­tams, atbalstīja arī rūpnīcas priekšnieks.

Ko gan Brets varēja iebilst? Viņš bija Kirpišam parādā par teju pusi galvas ne tikai fiziskā, bet arī zināšanu iegu­ves ziņā. Skumjo pagātni puisis bija vēlējies aizmirst, un tā vietā nāca mājskološana un jauni prasmju un zinā­šanu apvāršņi. Brets skaļi nekurnēja arī tad, kad doktors pastāstīja brauciena patiesos iemeslus un uzdevumu, lai arī iekšienē sāka gruzdēt kāda uguns, kas solīja nelāgu galu. Doktors vēlējās, lai puisis spiego, savāc diodes ar vērtīgiem materiāliem, jo klida pamatotas baumas, ka šajās raktuvēs patiesībā ir iemitinājusies kāda visai inovatīva biedrība, kas plāno izgatavot sensacionālas, pasaulē vēl neredzētas tehnoloģijas. Uz tvaika, nesen izgudrotās elektrības un reizēm teju maģiskās mehāni­kas fona tas šķita tik vilinoši.

Brets neatļāvās iebilst, savāca mantas čemodānā un sēdās vagonā, kas veda viņu un kādus divdesmit citus pasažierus Išmaras virzienā. Tikai to gan neviens nepa­redzēja, ka vagonam sabojāsies bremžu mehānisms, nāk­sies maršrutu pārtraukt un sasēdināt ceļotājus vietējos vagonos, kas izvadāja, kurp nu katram vajadzēja. Brets nejauši nonāca Sorenas pilsētā un tur arī palika. Vai tas bija liktenis, kas viņu turp aizveda, par to puisis nelau­zīja galvu. Viņš bija izvairījies no spiegošanas Išmarā, Sorena bija kas jauns un atšķirīgs.

Brets gribēja dzīvot, izbaudīt dzīvi tā kā tie, kuru pagātnē Liktenis nebija iecirtis tādu robu tā, kā viņš bija dzīvojis pirms negadījuma. Lai arī skaidru atmiņu viņam nebija, tomēr bija sajūta, ka pasaulē ir daudz vai­rāk, ko redzēt, piedzīvot un just. Blāvā mātes seja bija pabalējusi līdz nekonkrētam veidolam, toties vēlme būt parastam tikai augusi.

Un tagad Brets gulēja Sorenas dienvidu daļas nelielā pažobeles istabiņā, bet plauktos rindojās diodes. Uz galda klusi dusēja papīra ziedlapa, un gan īstās, gan mehāniskās acs plakstos ielija smagums.

Pilsētas laukumā noklaudzēja žigli soļi, novirpuļoja gai­šas matu sprogas un prom bija. Tomēr viss bija kļuvis citādi.

Brets devās tuvāk laukuma centram, kur uz metāla konstrukcijām bija uzcelta skatuve. Pagaidām gan tā stā­vēja tukša, arī cilvēki klīda pa laukumu savās darīšanās, nevis pulcējās uz solīto izrādi. Brets nebija liels kultūras mīļotājs, bet iepriekšējā vakarā viņš bija atradis šodienai mērķi iemūžināt redzētās meitenes seju diodē. Starp simtiem pilsētnieku portretu Bretam trūka tieši šīs vienas neizsakāmi pievilcīgās sejas. Iepriekšējā dienā viņam dio­des aiz auss nebija, bet tagad Brets bija gatavs un gaidīja.

Varbūt kādam šķita neparasti, ka tāds izskatīgs vīrie­tis spēka pilnbriedā ceturtās dienas vidū klimst gar Smil­tāju laukuma skatuvi, tomēr, ja arī kāds skatiens aizķērās ilgāk, tas drīz vien novērsās. Brets gaidīja.

Pagāja gandrīz divas stundas, līdz pie skatuves ieradās daļa no iepriekš redzētās karavānas, lai sāktu sagatavoša­nās darbus. Vīrietis, kas iepriekš bija ar akmenscietu seju spēlējis leijerkasti, tagad uzstutēja nelielu stativu uz ska­tuves un gluži citādā izteiksmē dzīvespriecīgi atbildēja Bretam, ka izrāde sāksies pēc stundas. Puisis tikko saval­dījās, nenomirkšķinājis savu mākslīgo aci, jo ari šī vīrieša sejas izmaiņas un savdabība bija tā vērta. Tomēr doma pataupīt vienīgo iespēju meitenes sejai bija svarīgāka.