Zilie jūras vērši

Noklidzēja soļi. Brets atskatījās. Bruģi slaidā līnijā klāja ziedlapiņu taka, bet kaisītāja nekur nebija manāma. Vai tas bija sapnis? Piegājis un pacēlis vienu, Brets izla­sīja tajā to pašu, ko iepriekš, tikai datums bija mainījies.

Rīt. Tepat.

Aizsteidzies mājās un sapratis, ka visu dienu ir pava­dījis, medījot šo vienu seju, bet nav sagādājis ne ēdamo, ne naudu jaunai diodei, Brets tomēr neskuma. Viņš ātri izņēma savējo un ievietoja to kastītē, lai aplūkotu iegūto. Tur starp dažādām sejām viena bija īpaša. Puisis nespēja atraut skatienu no meitenes, kas mirdzēja spožāk par visām citām sejām, aizēnojot priekšplānu un pārējos tēlus. Viņā bija kaut kas atšķirīgs. Šajās nedaudz izbrī­nītajās acīs un viegli pavērtajās lūpās jautās neaizsargātība un pārliecība, izbrīns un kluss smaids. Brets bija kā hipnotizēts.

Sapnī viņš redzēja meitenes seju.

Uzvedumam bija jāsākas pēcpusdienā, tāpēc pirms pusdienām Brets mīņājās piebāztajā krāmu veikaliņā, gaidot pārdevēju atgriežamies no darīšanām dibentelpā. Viņš bija cēlies agri, lai dotos uz dažām zināmām tirgotavām apdarīt rīta darbus un dabūtu vismaz dažas monētas. Ari tur, kur parasti maksāja graudā, šoreiz Brets izlūdzās kaut puscenu, bet naudā. Viņam vaja­dzēja savākt naudu diodei, viņam vajadzēja šo vēl vienu iespēju notvert pantomīmas meitenes seju.

Pārdevējs, ieraudzījis Bretu daudz drīzāk, nekā gaidī­jis, sapīka un uzlika sejai aizkaitinājuma masku.

“Nu?” viņš nelaipni vaicāja. Lai ari Brets bija regulārs klients un vienmēr samaksāja, tomēr pārdevējam nepa­tika apziņa, ka viņš nesaprot, ko Brets ar diodēm dara. Puisis nekad nepaskaidroja, bet viņa regulārā, gandrīz narkotiku atkarīgajam raksturīgā drudžainā vienas vai dažu diožu pirkšana raisīja aizdomas.

“Man vajag vienu!” Brets noteikti paziņoja un izvilka sauju monētu. “Bet man ir tikai desmit.”

Veikalnieks nošņaukājās un jau griezās, lai dotos atpakaļ.

“Lūdzu!” Brets iesaucās skaļāk. “Es varu kaut ko pastrādāt. Vai atmaksāt vēlāk. Bet lūdzu, pārdodiet man vienu. Man šodien ļoti vajag!” Viņš paspēra soli uz vei­kalnieka pusi, savilcis seju žēlā grimasē. “Jebkādu, kaut vissliktāko!” Bretam nebija tik svarīgi, kādas raudzes diode bija. Protams, labākajās sanāca dzidrāks attēls, bet šobrīd bija svarīga jebkāda apjausma, ko saglabāt.

“Man ir tikai brāķētās,” veikalnieks norūca, pirms spert soli aiz durvīm.

“Jā, labi!” Brets pārlieku entuziastiski piekrita un izbēra monētas uz letes.

“Brāķis ir brāķis,” pārdevējs caur savilktām uzacīm paskatījās uz puisi. “Tās var nestrādāt tik ilgi, var nestrā­dāt nemaz,” viņš brīdinoši paskaidroja. “Un neiedomā­jies man pēc tam kaut ko pārmest!”

“Jā, labi!” Brets atkārtoja. Jebkas bija labāk nekā nekas.

Veikalnieks nozuda un pēc brīža atgriezās ar saņur­cītu kastīti. “Pēdējā.”

Brets satvēra guvumu un ar pūlēm sagaidīja, kamēr veikalnieks ar aizdomām pārskaita monētas un ar tikpat neuzticīgu skatienu seko aizejošajam stāvam.

Viņam bija diode! Kādā šķērsielā nolīdis no svešiem skatieniem, Brets to ievietoja gaismogrāfā un aizvēra durtiņas aiz auss. Viņš bija gatavs izrādei. Vēl tikai…

Avīžu kiosks kvartālu tālāk bija viņa mērķis. Tajā strā­dājošais vecais vīrs vienmēr izturējās iecietīgi pret Breta vajadzībām. Arī šoreiz viņš neuzdeva liekus jautājumus, kad puisis jautāja pēc kāda ietinamā papīra, papīra lapas vai avīzes gabala, ko nebūtu žēl atdot. Viņš arī nejautāja, kāda vajadzība spiež lūgt. Brets viņam bija pateicīgs.

Izrāde sākās tajā pašā laikā, un tās norise bija līdzīga kā iepriekšējā dienā. Vismaz Bretam tā šķita. Arī iepriekš viņš nebija sekojis pārējam notiekošajam, vien gaidījis meitenes parādīšanos. Un tāpat arī tagad, ņurcīdams rokās no brūnā ietinamā papīra izlocītus ziedus, Brets gaidīja viņu pantomīmas meiteni. Cilvēku, kura seja bija reizē brīnišķīga un trausla, bet saturēja miljonu izteiksmju.

Viņa kāpa uz skatuves, un Breta elpa aizrāvās. Viņš gaidīja īsto brīdi. Viena izteiksme nomainīja citu. Kara­liski sakniebtas lūpas, nevainīgi pazemīgi ieplestas acis, dzirkstoša smieklu maska nomainīja sapīkušu veču, vis­gudrs stīvums nāca aiz paļāvīgas lūdzējas vaibstiem un simtiem citu grimašu, kas cita no citas atšķīrās tikai ar sīkām niansēm, savilktām uzacīm, vieglu smaidu vai mazliet citādi ieplestām acīm, tomēr ikkatra radīja jaunu sajūtu gammu, it kā meitenē būtu iemiesojušies tūkstošiem ļaužu. Viņa mainījās tā, ka Brets nespēja izse­kot visām sejām. Viņš nespēja izlemt, kurai piemiegt ar mehānisko aci, līdz priekšnesums bija beidzies.

Bretu pārņēma panika viņš nebija izmantojis savu iespēju!

Tomēr viss vēl nebija beidzies. Trupa nolēma pateik­ties skatītājiem, noejot loku gar to rindām. Gaišmatainā meitene atkal gāja karavānas beigās, bet tieši viņu Brets gaidīja visvairāk. Brīdī, kad viņa bija vistuvāk, Breta roka ar papīra ziediem pasniedzās meitenes virzienā. Viņa ar pārsteiguma smaidu palūkojās uz puisi, un atskanēja kluss klikšķis, diodei kļūstot pienbaltai. Meitenes lūpās parādījās smaids.