Zilie jūras vērši

Breta skatiens nopētīja izklaidētājus, tomēr pēdējā meitene viņa uzmanību saistīja visvairāk. Viņas mati vijās nepaklausīgās sprogās: tie paši nolēma, kāds sakār­tojums šodien būs modē. Sejiņa smalcina, āda bāla, bet acis skaisti zilas, vaibstos ieviešot tādu kā nevainīga brīnuma atblāzmu. Lūpas klusītiņām skaitīja pantus, dziedāja vārsmas vai teica buramvārdus, bet rokas liegi palaida vaļā ziedlapiņas, kas novirpuļoja uz bruģa. Bre­tam nācās ne tikai pagriezt galvu, bet ari pašam pārbīdī­ties, lai ar veselo aci pēc iespējas ilgāk izsekotu meitenei. Apkārt esošie ļaudis priecājās, bet viņu augumi sakļāvās atpakaļ, aizverot brīvo joslu, pa kuru pirms brīža bija izgājusi karavāna. Tik vien Brets paspēja kā pacelt vienu baltu ziedlapiņu, uz kuras bija rakstīts datums un adrese. Smiltāju laukums, piektdiena, 17. jūlijs. Rīt. Tepat.

Lai kā arī puisis censtos, pie karavānas viņš vairs netika, jo pēkšņi šķita, ka laukumā ir sanākuši vai visi dienvidu daļas iedzīvotāji, kaut arī tas nevarēja būt tiesa bija palikušas vēl vairākas stundas līdz darba die­nas beigām.

Tā kā neko ēdamu Brets dabūjis nebija, mājupceļā viņš palīdzēja vairākām tirgotavām tikt galā ar ikdienas atkri­tumiem, tos cītīgi sastūķēdams vārtrūmju konteineros. Pat tik prastu darbu viņš vienmēr centās paveikt rūpīgi ne tikai iedzimtās kārtības mīlestības dēļ. Un arī šoreiz par pateicību dabūja divas apkaltušas kanēļmaizes. Tas bija labi.

Tagad, sēžot mazajā istabiņā pie galda un domīgi tie­sājot vienu no bulciņām, Brets vēroja balto ziedlapiņu. To paceļot un ļaujot nokrist, šķita, ka to met redzētā mei­tene. It kā mirklis būtu saglabāts un mūžīgs.

Pacelt, palaist, vērot, pacelt, palaist, vērot… Un tā vienmēr.

Tāpat kā citas atmiņas, ko Brets glabāja ciešo plauktu skapīšos pie istabiņas sienām. Cita pie citas gulēja hora diodes, tikai to stikla cilindri bija kļuvuši pienaini balti, ne tādi kā tai diodei, ko viņš tikko bija nopircis. Tās, kas atradās plauktos, bija izlietotas. Vismaz tā teiktu jebkurš mehāniķis, paskatīdamies uz stiklu vien. Parasti izmanto­tas transporta līdzekļu ražošanā, tās reti kad atrada citu pielietojumu. Pēc 50 tūkstošu darbības stundu aizritēšanas diodes bija jāmaina, un šādas baltās parasti nonāca atkritumu konteineros. Bet ne tās, ko glabāja Brets. Patie­sībā jau šīs nemaz nebija izlietotas. Tās bija lietotas, taču nevis izsīka, kā parasti, bet gan papildinājās.

Brets nevienam nebija stāstījis ne par diodēm mājās, ne par savu aci. Viņš negribēja, lai no viņa baidās vai žēlo. Jo patiesībā jau pēc skata nevarēja pateikt, ka puisis redz tikai ar vienu aci, vienīgi kāds vērīgāks sarunu biedrs varēja pamanīt, ka viņš pa īstam mirkšķina tikai vienu redzokli, it kā otram plaksta valgmi īsti nevajadzētu. Ja arī tas šķita nedaudz dīvaini, tad ne tik ļoti, lai kāds īpaši novērstos. Tāpat neviens nepievērsa uzmanību, ka viņa acs zīlīte nav apaļa, bet gan viegli sešstūraina. Vai to, ka puisis reizēm pārāk bieži pakasa aiz auss. Vai klibo. Nē, viņš neldiboja, ja vien nebija ievainojis kāju. Viņam vien­kārši mēdza nepaveikties.

Notiesājis bulciņu un otru nolicis maizes plauktā, Brets izvilka sainīti, attina brūno papīru un pret gaismu aplūkoja diodes kupolu. Tas bija dzidrs. Lai arī šī nebija augstākās raudzes hora diode, tomēr tā bija pietiekami laba tam, kam Brets tās pirka. Pasniedzies aiz auss un pašķīris matus, viņš ar nagu atāķēja mazas durtiņas un tās atvēra. Tāpat bez skatīšanās, tikai ar pirkstu galu sniegtajām sajūtām pietika, lai puisis meistarīgi ievietotu diodi tai paredzētajā vietā un durtiņas atkal aizvērtu. Saglaudis matus un noglaudis arī daļēji pilno vēderu, viņš bija gatavs doties gulēt, lai jauna diena nestu jau­nas iespējas ja ne atrast darbu, tad satikt gaišmataino meiteni. Jā, satikt viņu šķita pat svarīgāk. Vismaz citādi, un tas bija labi uz vienmuļības fona.

Breta istabiņa bija tiešām niecīga. Bez galda un pašau­ras gultas tur bija vairs tikai pavisam nedaudz vietas. Bet viņam ar to pietika. Tā bija pajumte, kas vēsajos mēnešos sargāja arī no āra temperatūras un lietus. Durvis bija slē­dzamas, tāpēc viņa glabātās diodes bija drošībā, un īpaš­nieks, no kā viņš to īrēja, neuzdeva liekus jautājumus.

Brets arī nestāstīja. Ne par savu pagātni, ne negadī­jumu, ne to, kā nonācis šeit. Patiesībā no pagātnes bija palikušas vien pabalējušas atmiņas. Kādas sievietes tēls, kas droši vien bija viņa māte. Tā viņā raudzījās savām reizumis zilajām, tad atkal pelēkajām acīm un neziņā šūpoja galvu. Tas bija viss, kas Breta atmiņās bija pali­cis no dzīves Pirms. Tas nebija daudz, bet tādas trau­mas rezultātā varēja priecāties, ka ir vismaz šis izplūdu­šais, reizēm mainīgais un nekonkrētais tēls. Šī seja, kas uzmeklēja Bretu sapņos. Tā nevajāja, drīzāk atgādināja, ka viņam ir jāiet nezināmais ceļš.