Zilie jūras vērši

-      Es varbūt esmu šeit, čērkst sen nelietotās balss saites, bet šī turpina, jo nu esmu vienīgā klausītāja, ar kuru viņa var dalīties varoņeposos par aizgājušo go­dību, bet es esmu pieredzējusi vairāk, nekā tu spēj… iedomāties… Apgrozījusi miljardus… un tagad samaksā­jusi par to… zināju pārāk daudz, vēlējos pārāk daudz… reiz mani izsauca no kāda banketa… es stāvēju tur, krēs­lotā laboratorijā, tik lieliska, tik nevainojama… pārdrošu vakarkleitu… kleitas pērļu lencītes bija krusteniski aiz­sietas man gar muguru kā kreļļu klājums… un kleita bija ziedlapiņas plānumā, tieši tik čaukstoša… kā apglez­nots zīdpapīrs… Tad šī aizelšas, tomēr varonīgi tur­pina: Laboranta pasniegtais virsvalks bija noslīdējis no maniem gleznajiem pleciem… Es… Un es stāvēju tur, drebot vēsumā un uztraukumā, un pasaules liktenis bija manos lakotajos nadziņos… Mēģene ar vīrusa demo, un otrā rokā vakcīnas prototips, un tikai šķietami trausls stikls šķir mani no momentānas iznīcības… Manas del­nas rota saslīdēja, un tā džinkstošā skaņa, atsitoties pret mēģeni, un tad kristāla sprādzei sašķīstot uz spoguļgludajām grīdas flīzēm… Visa dzīve tādos brīžos… izslīd gar prātu, tāds adrenalīns… tik perfekta epizode… gluži kā es pati…

Vecenes nesakarīgā plātīšanās mani šķebina ne mazāk kā viņas pašreizējā nožēlojamība, tomēr pret savu gribu atkal iedomājos viņu kādreiz sievieti pašā plaukumā, viņas spēka gados, un iztēlē nosmaržo dārgs parfīms, noklaudz laka kurpju adatsmailie papēži. Ja viņa būtu gribējusi, ar viņas talantiem, ar viņas gribasspēku varēja būt citādi. Viņa izvēlējās iznīcināt.

Aizdomājusies paberzēju degunu, tad zodu. Vecenei tas nepaliek neapslēpts, un plēsigi spīguļo vēl aizvien baltie zobi. Šī sāk mani zombēt.

-Es tev atklāšu noslēpumus, skandālus… man ir nauda… neaptveramas bagātības… es tev došu visu… apmaiņā pret brīvību… mans laiks vēl nav pienācis, man jāatgriežas… tur… viņi samaksās… Luna Mare… ā… es viņus iznīcināšu, visus…

Es neļaušu viņai sevi ietekmēt. Pat izspiežu sīku smiekliņu. Man ne prātā nenāk viņai klausīt.

-     Noslēpumi? Izsniegsi mūžīgā dzinēja rasējumu? Un, ja vēlies satikt savus drauģeļus, es tavā vietā nesteig­tos ap savu sešdesmito jubileju viņi būs klāt!

Tomēr.

Tomēr tas būtu amizanti atgriezt Sindredu Džonsu nosūtītājam. Dzelzsbetona vecenei ir pavisam citi iztē­les mērogi nekā man, viņa atriebībai prastu izdomāt ko patiesi vērienīgu.

Subjekta sākotnēji ūdeņainais skatiens ar katru se­kundi atgūst asumu, nu tas iegraužas kaut kur man aiz muguras.

-     īsa? Ko tu šeit dari?

Salecos un gandrīz izgāžos no platformas. Stella ir uzrāpusies pie mums pa rezerves kāpnītēm. Ja es nejauši ar kāju sašūpotu pakāpienus, viņa kristu, un mans noslē­pums būtu drošībā. Tomēr es neko nepasāku. Lai gan Stella ir piebāzta ar humānisma idejām, man viņa patīk sākot no miniatūrā auguma un beidzot ar ieslīpajām acīm, kuras izstaro pārspīlētas žēlsirdības gaismu. Tāpēc vien pār plecu izmetu:

-     Neko. Liecies mierā.

-     Es visu dzirdēju. Nelūgtā lieciniece uzlec uz plat­formas un, man par pretigu izbrīnu, ar delnu viegli noglāsta vecenes vaigu tā vispirms atņirdzas, tad sāk birdināt asaras.

Iepriekš es vēl noticētu, ka viņa raud pa īstam. Tagad vēroju aktiermākslas paraugdemonstrējumus subjekts pussekundes laikā ir sajutis īsto pieeju manipulēšanai ar Stellu.

-     Katrs ir pelnījis piedošanu un mieru. Stella regulē aparātu un tur subjekta izģindušo roku, vecene to izrauj, un drausmīgs skatiens pienaglo mani pie platformas. Organismā ielaistās zāles saista spēju gan runāt, gan kustēties, tomēr viņa līdz pēdējam cenšas pretoties iedarbībai. Stella apjukusi ņemas gar rādītājiem. Beidzot pēc vairākkārtīgas devas subjekts beidzot iemieg.

Atbrīvota no vendetas mērķa hipnotiskās iedarbības, varu ķerties pie Stellas pārliecināšanas darbiem.

-     Piedošanu? Par ko? Viņa ir līdzatbildīga par šaus­mām, kādās mēs dzīvojām iepriekš, par to, ko viņi dara paši ar saviem cilvēkiem! Viņa ir Vecās pasaules monstrs, un “Luna Mare” ir lamatas, kuras viņa pati uzbūvēja un kurās pati arī iekrita!

-     Neviens cilvēks nav piedzimis ļauns. Stellas lūpas, acis, mati viss ir tik daiļš un krāšņs kā dāsnas otas trie­pieniem uzgleznots. Viņa bija noņēmusi masku, lai neiz­baidītu subjektu.

Pēc šīm muļķībām esmu gatava kliegt.

Gulošā veča ir atgriezusies savā nirvānā, bet es es esmu nomodā, savu atmiņu mūža ieslodzījumā. Kā tas nākas, ka par viņas dzīvi jāmaksā nevis viņai, bet man?!

Jo es esmu tā, kura redz, kas aizver acis, dzird, kad iestājas klusums! Es redzu ciešanās atieztus zobus, dzirdu sāpju kliedzienus, gārdzienus, atkal saožu neizturamu smirdoņu un pretīgu kukaiņu armādas. Man ir jābažljas, vai “Luna Mare” sabruks putekļos šodien vai tomēr pēc mana līguma termiņa beigām! Man! Gešu es. Es, nevis viņi!

Stella ilgi neatbild, beidzot piedāvā argumentu, kuru esmu līdz nelabumam atklausījusies iepriekšējās disku­sijās:

-     Starp viņiem ir ari labi cilvēki.

Iekunkstos: