Zilie jūras vērši

Mēs ar Andri bijām pazīstami jau vairākus mēnešus, kad viņš beidzot sāka izrādīt kādas dzejiskas dzīvības pazīmes. Iespējams, tā bija rudens depresija, kuru viņš spēja ar datora taustiņu palīdzību veiksmīgi izsist uz zilganā ekrāna, iespējams, tā bija ilgā vientulība un tik svētīgā sevis apzināšanās, bet laikā, kad lielākā daļa lapu jau bija pametušas savas mājvietas kokos, lai pārvērstos par nīgrām dubļu pikām Andra piemēslotajā pagalmā, es sāku just, ka Andris mani ir pamanījis un iemācījies, kā nākas, izmantot saviem mērķiem.

Mēs bijām strādājuši visnotaļ cītīgi. Dziesmu pa dziesmai un skaņu pa skaņai es biju revidējusi internetā tik rūpīgi zagto mūzikas kolekciju, gaišos un ritmiskos mažorus nomainot uz nopietnākiem un šarmantākiem minoriem, kas piedienētos Andrim paredzētajai pozai. Dienā, kad pierunāju Andri paklausīties Pink Floyd, viņš pat izrādīja kaut kādas mākslinieciskās pazīmes, uzraks­tot dzejoli, kas šoreiz neiekļāva ideju par smēķēšanu uz pielijuša, norūsējuša balkona. Es patiešām sāku justies lepna. Bet ar to vien mani panākumi nebeidzās. Reiz es viņu pat aiztriecu uz bibliotēku palasīt, ko sastrādājuši viņa priekšgājēji. Atgriezies mājās, viņš atzina, ka tā ir laba ideja un turpmāk viņš vairs nebīsies ietekmēt savējo ģenialitāti ar svešu. No lepnuma teju vai staroju.

Mans darbs, protams, nav no vieglajiem. Es neloloju ilūzijas par allaž rakstītgribošiem klientiem. Es zinu, ka mani aizbilstamie izcieš savu devu sirdēstu un personī­gās drāmas, un pat brīžos, kad ir laimīgi, viņi lielākoties meklē nākamo cilpu, kurā iestūķēt savu tievo kaklu, tāpat kā meklē nākamo partneri, kas sadunkās viņu jau tā slinki pukstošo sirdi. Andris, kurš, kā mēs jau noskaidrojām, piederēja pie tipiskajiem gadījumiem, arī šajā ziņā nebija izņēmums. Biju nospriedusi, ka pāris naža dūrienu viņa maigajai sirdij par ļaunu nenāks un, iespējams, pat radis kādu lielu un sulīgu rētu, ko vēlāk apdziedāt. Tādēļ es tikai nopriecājos, ieraudzījusi pirmos potenciālos mīlas prieku un sāpju aizmetņus viņa e-pasta kastītē.

Viss mainījās brīdī, kad ierastās asās lietavas pama­zām nomainīja maigi pūkains sniegs, kas veseliem lēve­ņiem gāzās lejā visupirms no debesīm, pēcāk no Andra skārda palodzēm. Ārā bija pārāk auksts, gaišs un tukšs, lai es joprojām justu vēlmi sēdēt uz jumta un Andris uz balkona, tādēļ mēs pārvācāmies uz iekštelpām. Kā katru dienu, ērti iekārtojos padilušajā dīvānā un gaidoši skatījos uz Andri. Iepriekšējā dienā viņš bija sācis darbu pie visai interesanta dzejoļu cikla. Gribēju redzēt, kā viņam ar to veiksies turpmāk. Lai gan Andris beidzot bija “pamodies”, viņam joprojām bija vajadzīga citreiz mai­gāka, citreiz stingrāka roka, kas vadītu viņējo pāri daudz cietušajiem datora taustiņiem. Es biju apņēmusies savu pienākumu veikt godam. Lai no Andra izveidotu cilvēku, mūsu romānam bija jāturpinās vēl vismaz dažus gadus. Tobrīd gan es nezināju, cik ļoti es alojos, izvirzot šādu pieņēmumu.

Tā vietā, lai nočīkstinātu puslūzušo datora krēslu un ķertos pie darba, Andris devās pie drēbju skapja. Brīdi nostāvējis, pārlūkojot nolietotās žaketes, viņš izraudzījās koši dzeltenu, uzsēja tauriņu, pāris reižu ar pirkstiem izbrauca cauri saviem viļņainajiem matiem un, pat nepa­skatījies uz mani, paķēra mēteli un izgāja pa durvīm. Atļaujiet piezīmēt, ka šāda rīcība nudien nebija Andrim raksturiga. Pirmkārt, viņš vispār reti pameta dzīvokli, ja vien es nebiju devusi viņam uzdevumu apcerīgi klīst pa ielām un pārspriest pēdējo uzrakstīto ar mani. Otrkārt vai tad es nebiju pelnījusi kaut atvadu mājienu? Mēģi­not saglabāt profesionalitāti, nospriedu, ka pie vainas būs jaunā draudzene, un, vēl nedaudz paplivinājusies pa dzīvokli, devos prom. Andrim acīmredzami mani todien nevajadzēja.

Izrādījās, ka Andrim mani nevajadzēja arī nākamajā un aiznākamajā dienā, nedz arī dienās un mēnešos pēc tam. Izrādījās, ka viņam vajadzēja mūsainu seju ar salmu dzeltenām biželēm, lielas rozā lūpas un smieklus, kas mani pēc tam naktīs vēl ilgi vajāja ar savu uzspēlēto, spalgo skaņu. Šī mūsdienu harpija bija iegādājusies sev dzejnieku. Biju pārliecināta tādēļ, ka tas tobrīd šķita stilīgi, apburoši un atbilstoši. Bet reiz, kad skaistā pava­sara pievakarē es klusi un uzmanīgi par to ieminējos Andrim, viņš aizsvilās un pārmeta man, ka es dzīvojot mākoņos. Es gan piezīmēju, ka pārsvarā dzīvoju uz viņa skārda palodzēm vai caurā jumta, un viņam jau nu gan to vajadzētu zināt, ja jau viņš pats ir sarakstījis duci man veltītu dzejoļu. Taču Andris vairs neklausījās. Ar plašu vēzienu izsvaidījis savus nesenākos dzejojumus pa daudz senāko grīdu, viņš lepni izmetās no dzīvokļa un tonakt vairs nepārnāca mājās.