Zilie jūras vērši

Es sajutu dūrienu pakausī. Nē, ne asu. Drīzāk atslābi­nošu. Un lēnām nokritu smalkajās smiltīs, ar katru šūnu sajūtot, kā manas rokas un kājas organiski iekļaujas tik bālajā līdzenumā. Noteikti sanāktu smuka Instagram bilde, vēl paguvu nodomāt. Bet telefona man līdzi nebija. Nebija nekā. Tikai es ar smiltīm un jūru, no kuras ārā nenāca zilie jūras vērši, lai arī es pēc tiem gandrīz vai izmisīgi ilgojos. Tajā brīdī es līdz nelabumam gribēju pie­skarties bronzas krāsas ragiem, lai sajustu vismaz kaut ko. Nē. Toties pār mani sāka slīdēt gaismas es sajutos gluži kā uz skatuves. Redzēju, kā pār mani noliecas sejas. Izbrīnītas, pārsteigtas. Tās zilās acis es taču jau biju redzē­jusi. Kaut kas sāka čerkstēt, pīkstēt. Sēcoša balss jautāja: “Vai 00563AM31 ir neitralizēts? Gaidu atbildi.” Manu acu priekšā iemirgojās zaļa gaismiņa, un glāsmaina balss nez kāpēc es iedomājos par zilām acīm glāsmaina balss atbildēja: “Uzsākam deaktivizāciju, droīds 00563AM31 ir sagatavots pārvešanai.” Balsis virs manis kaut ko runāja par nojukušu programmu, par nepieciešamību pārskatīt vizualizācijas. Es muļķīgi smaidīju un gribēju vien pie­bilst, ka es ari gribu redzēt droīdu. Taču nepaguvu. Pēdē­jais, ko redzēju, bija zilas acis, kas manī uzmanīgi vērās no zila vērša puma.

Anna Kalna. Domracis

JVIans vārds ir Bertrams, un es esmu domracis. Satiekot mani uz ielas, jūs diez vai atskatītos. Ir taču trakoti grūti pamanīt neērtu patiesību, kas līkņā dzīves ēnainajos kaktos. Tomēr es pastāvēšu neatkarīgi no tā, vai jūs to gribat vai ne. Mans darbs būs svarīgs tik ilgi, kamēr vien jūs gribēsiet norakt savas visslēptākās bailes, atmiņas un neiespējamās vēlmes.

Iespējams, ka pirmais, ko jūs redzat savā iztēlē, iedo­mājoties par cilvēku, kura amats ir domracis, ir kaut kas līdzīgs kapracim. Jūs redzat vīru ar tumšām acīm un smagu metāla lāpstu. Iespējams, jūs domājat, ka viņam ir vecs vilnas mētelis un mūžam drūma seja, kas nāk komplektā ar arodu glabāt zemes pārpalikumus baltus, gludus kaulus, kas ātri vien sakrīt kārtīgās kaudzēs, ja par tiem dzīves laikā pieklājīgi nerūpējas. Patiesībā jūs, mani visdrūmie draugi, būsiet maldījušies. Mēģiniet vēl­reiz piemeklēt manu seju.

Ja esat lasījuši zvejnieku stāstus, noteikti spējat iztē­loties mani kā sirmu vīru ar garu bārdu sēžam uz vecas koka kastes bangojošas Baltijas jūras krastā. Iespējams, man galvā ir tumši zila naģene, bet kājās gari gumi­jas zābaki un mans skatiens veras tālu, tālu jūrā, it kā vēlētos ar acīm vien noķert mūžam mainīgo horizontu. Iespējams, manā priekšā šobrīd noriet saule. Varbūt jūra šodien ir gražīga un neritmiski stumda savus viļņus, traucējot zaļgano aļģu mierpilno plūdlīniju ainavu, kas varētu aizraut tiklab iesācēju gleznotāju, kā zinātnieku ar pārāk lielu vēlmi klasificēt ik sugu, ko tas ierauga. Tam patiesībā nav nozīmes, jo, lai kur es atrastos un lai kas es būtu, es allaž būšu tepat, ja jums atradīsies kāda paciņa, ko man nodot.

Es nemelošu mans darbs ir grūts un brīžiem es ilgo­jos, kaut arī man kāds reiz ļautu doties pensijā un sil­tumnīcā audzēt tomātus. Bet kurš gan nāks manā vietā? Nav daudz tādu, kas gribētu ik dienas koka laivelē irties līdz pašai jūras sirdij, lai nogremdētu dzelmē neskaitā­mas kastes ar cilvēku likstām. Tomēr tas ir svētīgs darbs.

Dzīves laikā esmu noglabājis ne mazums paciņu. Jo ilgāk dari šo darbu, jo mazāk pārsteigumu. Piemēram, liela daļa manu klientu vismaz reizi mūžā atdod man pa­visam mazītiņas rotaslietu kārbas, apsietas ar rozā lenti. Nu tās, kurās parasti iepako saderināšanās gredzenus. Šajās kastītēs lielākoties ir šķipsniņa cerību un pašie­dvesmas labākai rītdienai. Taču to lietošana ir strikti iero­bežota un tās trakoti ātri beidzas, tādēļ daudzi labprāt jau laikus tās atdod man, sak’, tāpat nekādas jēgas. Un pareizi jau viņi dara. Vēlāk tāpat būtu jāstiepj uz manu koka tupeli daudz smagākas vilšanās ķeseles, un tās ir daudz grūtāk iesaiņot gan klientiem, gan man.

Skaidra lieta, ka tādu kabatas izmēra problēmu dēļ es parasti nedodos jūrā. Galu galā tā būtu arī manu spēku izšķiešana, bet manas rokas ir svešu dzīvju nogurušas, un dukas airēt kļūst aizvien mazāk. Parasti es pagaidu vēl kādu sūtījumu. Ja neviens nenāk, tad gan pats eju meklēt.

Mans ikdienas maršruts aptver visu pilsētu. Katru ritu apstaigāju ierastās vietas. Sāku ar slimnīcām, bet tur ķēriens nekad nav pārāk liels, jo neviens vēl nav gatavs atdot savas nastas. Ķermenis, šis ļaunatminlgais radī­jums, vienmēr apgrūtina svētlaimīgo aizmiršanas pro­cesu. Mani klienti drusku pacieš un tikai tad atdod ste­rilās, leikoplastiem nosietās paciņas. Labi, ka viņi tur ir tik tīrīgi, negribētos viņu kaites aiznest tālāk. Domas ir kā vīrusi, izplatās pa gaisu. Vai es jau teicu, ka ir trakoti svarīgi visu nosaitēt un iepakot?