Zudusi pasaule

Vispirms par jūsu atgriešanos manā namā pēc tam, kad tikāt pilnīgi pamatoti padzīts no šejienes … — Viņš izslēja bārdu gaisā un blenza manī tā, it kā tīši izaicinā­dams uz strīdu.— … pēc tam, atkārtoju, kad pilnīgi pelnīti tikāt padzīts no šejienes. Aicināju jūs atpakaļ tāpēc, ka atbildē, ko jūs devāt uzmācīgajam policistam, es šķitu samanām kaut kādu krietnu jūtu atblāzmu — katrā ziņā vairāk, nekā esmu paradis gaidīt no jūsu profesijas pārstāvjiem. Atzīdams, ka vaina par incidentu gulstas uz jums, jūs apliecinājāt zināmu objektivitāti un uzskatu plašumu, tādējādi izraisīdams manī labvēlīgu uzmanību. Tā cilvēku pasuga, pie kuras diemžēl piederat arī jūs, nekad nav spējusi aizsniegt manu garīgo līmeni. Vārdi, ko jūs teicāt policistam, pacēla jūs pāri jūsu sugai. Es tūdaļ ielūkojos jūsos vērīgāk. Un tāpēc arī aicināju jūs atpakaļ savā namā, lai varētu iepazīties ar jums tuvāk. Esiet tik laipns un pelnus birdiniet mazajā japāņu trau­ciņā uz bambusa galdiņa jums pie kreisās rokas.

To visu profesors norunāja vienā elpas vilcienā, it kā lasīdams lekciju studentiem. Grozāmo krēslu viņš bija pagriezis tā, lai atrastos aci pret aci ar mani, un nu sēdēja piepūties kā varde, galvu atpakaļ atliecis un acis augstprātīgi piemiedzis. Pēkšņi viņš pagriezās, un ma­nām acīm saskatāms palika vairs tikai izbužināts matu cekuls un sarkana, atkārusies auss. Profesors ņēmās rakņāties papīru lēvenī uz rakstāmgalda. Un tad es viņa rokās ieraudzīju nodriskātu grāmateli, kaut ko līdzīgu skiču burtnīcai.

—   Gribu jums šo to pastāstīt par Dienvidameriku,— viņš sacīja.— Tikai lūdzu jūs — atturieties no piezīmēm! Pirmais, ko es vēlos, lai jūs liktu aiz auss,— itin neko no tā, ko stāstīšu, jūs nekādā veidā nedrīkstat publicēt, iekams nebūsiet saņēmis no manis īpašu atļauju. Un šī atļauja droši vien nekad netiks dota. Skaidrs?

—  Bargs noteikums,— es teicu.— Bet ja nu tā prātīgi uzrakstītu …

Profesors nolika grāmatiņu atpakaļ uz galda.

—  Ar to man pietiek,— viņš sacīja.— Ar labu rītu!

—   Nē, nē!— es iesaucos.— Esmu ar mieru pieņemt jebkurus noteikumus. Izvēles man acīmredzot nav nekā­das.

—  Ne vismazākās,— viņš piekrita.

—  Labi, apsolos klusēt.

—  Goda vārds?

—  Goda vārds.

Viņa nekaunīgās acis nomērīja mani ar šaubu pilnu skatienu.

—  Bet kāda man garantija, ka jums vispār ir gods?— viņš teica.

—  Nu, vai zināt, ser,— es nikni iesaucos,— jūs atļauja­ties pārāk daudz! Savu mūžu neviens mani tā nav apvainojis.

Mans dusmu uzliesmojums viņu nepavisam neuztrauca, drīzāk gan ieinteresēja.

—  Apaļa galva,— viņš purpināja,— Brachycephalus, pelēkas acis, melni mati, kaut kādas nēģeriskas iezīmes Vai jūs neesat ķelts?

—  Irs, ser.

—  Irs, patiešām īrs?

—  Jā, ser.

—  Tad jau, protams, viss ir skaidrs. Nu labi, jūs apsolījāt neizpaust neko no tā, ko es jums uzticēšu. Taču tas, ko jums uzticēšu, būs tikai niecīga daļiņa no mana noslēpuma. Bet pat šīs skopās ziņas jums liksies interesan­tas. Tātad, kā droši vien jau esat dzirdējis, pirms diviem gadiem es devos ceļojumā uz Dienvidameriku — ceļojumā, kas ieies pasaules zinātnes vēsturē. Mana ceļojuma mēr­ķis bija pārbaudīt dažus Volesa un Beitsa secinājumus, un to izdarīt varēja vienīgi tad, ja šo zinātnieku aprakstī­tos faktus novēroja tādos pašos apstākļos, kādos bija atradušies viņi. Pat ja mana ekspedīcija aprobežotos tikai ar šiem rezultātiem, arī tad tā būtu uzmanības vērta, bet ceļā atgadījās kaut kas tik neparasts, ka mani pētījumi tika pavērsti gluži citā virzienā.