Zudusi pasaule

Viņš sēdēja grozāmā krēslā pie plata galda, kas bija nokrauts ar grāmatām, kartēm un diagrammām. Līdzko spēru soli istabā, krēsls strauji pagriezās uz manu pusi. Man aizrāvās elpa. Biju sagatavojies tikties ar kaut ko neparastu, taču tik nomācošu personību gan nebiju iztēlo­jies. Jau viņa augums vien bija satriecošs — augums un iespaidīgās kustības. Galva bija milzīga, tādu savu mūžu nebiju redzējis nevienam cilvēkam. Esmu pārliecināts, ka viņa cilindrs, ja vien man pietiktu drosmes to uzlaikot, noslīdētu man pāri ausīm un atdurtos pret pleciem. Celindžera seja un bārda atsauca atmiņā asīriešu vēršus; sejas āda bija sārta, bārda melna, pat ar tādu kā zilganu spīdumu, stūraini apcirpta, un lielās sprogās krita uz krūtīm. Arī mati bija neparasti — gara, viļņaina šķipsna, gluži kā pielipināta, gūlās pār profesora masīvo pieri. Zilgani pelēkās acis zem melnajiem, biezajiem uzacu kumšķiem raudzījās ļoti skadri, ļoti kritiski un ļoti valdonīgi. Vēl virs galda varēja saskatīt neticami platus plecus, varenas krūtis un garu, melnu spalvu apaugušas milzīgas rokas. Atliek vēl pieminēt baurojošo, rēcošo, dārdošo balsi, kas papildināja manu pirmo iespaidu par plaši pazīstamo profesoru Celindžeru.

—  Nu?— viņš sacīja, nekautrīgi mani nopētīdams. — Ko jūs teiksiet?

Kaut īsu brīdi vajadzēja vēl noturēties, neatzīstoties melos, citādi mūsu saruna ar to pašu nepārprotami arī būtu beigusies.

—  Jūs bijāt ļoti laipns, ser, atļaudams man ierasties pie jums,— es pazemīgi sacīju, parādīdams viņam aplok­sni.

Viņš izņēma no atvilktnes manu vēstuli un nolika to sev priekšā.

—  Ak tad jūs esat tas jaunais cilvēks, kas neaptver visvienkāršākās patiesības! Taču manus galvenos secinā­jumus, cik noprotu, jūs vērtējat atzinīgi?

—  Katrā ziņā, ser, katrā ziņā!— apgalvoju, cik pārlieci­noši vien varēdams.

—  Nudien patīkami! Tas patiešām nostiprina manas pozīcijas! Jūsu gadi un jūsu āriene padara šādu atbalstu vēl divtik vērtīgu. Lai nu kā, jūs tomēr esat labāks par to cūku baru Vīnē, kaut arī viņu daudzbalsīgā kviekšana nespēj aizskart vairāk kā Jorkšīras vepru rukšķi.— Profe­sors paraudzījās manī tik nikni, it kā pats piederētu pie šo dzīvnieku sugas.

—  Viņu rīcība laikam gan nav bijusi diez cik slavē­jama,— es sacīju.

—  Varat būt drošs, ka es pats pratīšu tikt galā ar saviem ienaidniekiem un jūsu līdzjūtība man nepavisam nav vajadzīga. Atstājiet mani, cienījamais, vienu un piespiediet ar muguru pie sienas. Džordžs Edvards Celin­džers par to būs tikai priecīgs. Tad nu tā, ser, darīsim ko spēdami, lai drīzāk pabeigtu šo sarunu, kura jums nevar būt visai patīkama, bet man ir neizsakāmi pretīga. Jums, cik es saprotu, bija kādas kritiskas piezīmes sakarā ar manā referātā izvirzītajiem secinājumiem.

Viņš runāja tik tieši un nepārprotami, ka izlocīties gandrīz nebija iespējams. Un tomēr man vajadzēja turpi­nāt izlikšanos un nogaidīt, vai neradīsies labākas iz­redzes. Pa gabalu tas viss šķita tik vienkārši. Ak, mana īru attapība, kur tā palikusi šai brīdī, kad man visvairāk vajadzīga tās palīdzība! Profesora asās, tēraudpelēkās acis gluži vai ieurbās mani.

—    Nu, runājiet, kas jums runājams!— viņš nodārdi- nāja.

—    Es, protams, esmu tikai iesācējs zinātnes laukā,— es sacīju, stulbi smaidīdams,— nekas vairāk, gribētos teikt, kā dedzīgs pētniecības māceklis. Un tomēr man šķiet, ka pret Veismani jūs minētajā jautājumā esat bijis pārlieku bargs. Vai kopš tiem laikiem iegūtie pierādījumi neslie- cas… nesliecas, tā sakot, nostiprināt viņa pozīcijas?

—    Kādi pierādījumi?— Profesora vārdos jautās drau­dīgs miers.

—    Es, bez šaubām, saprotu, ka nekādu, tā sakot, noteiktu pierādījumu vēl nav. Man tikai šķita, ka šobrīd zinātniskā doma un pētnieku uzskati, ja tā varētu teikt, attīstās šādā virzienā.

Profesors bezgala nopietni paliecās man pretim.

—    Domāju, jums ir zināms,— viņš sacīja, noliekdams pirkstus, lai uzskaitītu jautājumus,— ka galvaskausa indekss ir pastāvīgs faktors.

—  Protams,— es sacīju.

—  Un ka telegonija vēl arvien ir sub judice?

—  Bez šaubām.

—    Un ka dīgļa plazma ir pavisam kas cits nekā partenoģenētiskā olšūna?

—    Kā gan citādi!— es iesaucos, sajūsmināts pats par savu nekaunību.

—    Bet ko tas pierāda?— profesors iejautājās maigā, pamudinošā balsī.

—    Jā, patiesi,— es nomurmināju.— Ko gan tas pierāda?

—  Lai es jums to pasaku?— viņš dūdoja.

—  Lūdzu, esiet tik laipns.

—    Tas pierāda,— viņš pēkšņi ierēcās nevaldāmā nik­numā,— ka jūs esat pats pretīgākais blēdis visā Lon­donā — zemisks, nekrietns avīžnieks, kam par zinātni ir tikpat maz jēgas kā par visvienkāršākajām pieklājības normām!

Profesors bija pielēcis kājās, un acis viņam trakās dusmās zvēroja. Pat šai saspringtajā atmosfērā es tomēr vēl paguvu izbrīnīties, ieraudzījis, ka Celindžers augumā ir pavisam mazs, viņa galva sniedzas man labi ja līdz pleciem — tāds nepadevies Hērakls, kura milzīgā vitali­tāte pilnībā izpaužas fiziskaja spēkā, druknuma un gara spējās.