Zudusi pasaule

Sais vārdos gan ieskanējās kaut kas draudīgs, tomēr es devos viņam līdzi namā. Kalps Ostins kā koka tēls aizvēra aiz mums durvis.

IV nodaļa PATS DIŽĀKAIS ATKLĀJUMS PASAULĒ

Durvis vēl nebija aiz mums lāgā aizvērušās, kad no ēdamistabas izšāvās misis Celindžera. Sīkā sieviete aiz niknuma nezināja, ko darīt. Viņa aizšķērsoja vīram ceļu, gluži kā sadusmots cālēns nostādamās pretim buldogam. Skaidrs, ka viņa bija redzējusi, kā tieku izvadīts no šī nama, bet nebija pamanījusi manu atgriešanos.

—       Tu esi necilvēks, Džordž!— viņa spiedza.— Sasiti šo patīkamo jauno cilvēku.

Profesors, atliecis īkšķi, norādīja uz mani.

—       Rau, kur viņš ir, dzīvs un vesels, tepat man aiz muguras.

Profesora kundze samulsa, bet tikai īsu brīdi.

—  Piedodiet, es jūs neredzēju.

—  Nekas, kundze, viss ir labākajā kārtībā.

—       Un tomēr viņš sabojājis jums seju. Ak, Džordž, cik tu tomēr esi nežēlīgs! Vai ir kāda nedēļa, kad mēs būtu iztikuši bez skandāliem! Neviens tevi neieredz, un katrs

to vien zina kā ņirgāties par tevi. Bet nu mans pacietības mērs ir pilns. Ar to arī beigsim.

—  Atkal iet vaļā netīrās veļas mazgāšana!— ierēcās profesors.

—  Nevienam tas nav noslēpums,— viņa kliedza.— Vai tiešām tu domā, ka visa mūsu iela — jā, pat visa Lon­dona — neko nerunā par. .. Jūs varat iet, Ostin, mēs iztiksim bez jums. Vai tiešām tu domā, ka neviens par tevi nerunā? Kur tu esi licis pašcieņu? Tu, kam vajadzētu būt vismaz katedras vadītājam kādā lielā universitātē un iemantot tūkstošiem studentu cieņu? Kur palikusi tava pašcieņa, Džordž?

—  Un kur palikusi tavējā, mana dārgā?

—  Tu esi mani pārlieku nomocījis. Kauslis, visparastā­kais ķildnieks un kauslis — neko citu vairs par tevi nevar teikt.

—  Savaldies, Džesij!

—  Bļauris un nekrietns huligāns!

—   Nu gan pietiks! Un tagad uz grēku nožēlotāju sola,— viņš sacīja.

Man par lielu izbrīnu, viņš noliecās, pacēla sievu un nosēdināja uz augsta melna marmora podesta priekš­nama stūrī. Podests bija vismaz savas septiņas pēdas augsts un pavisam šaurs, tā ka profesora sieva tik tikko spēja uz tā noturēties. Es nevaru iedomāties neko vēl bezjēdzīgāku — kā viņa tur uztupināta sēdēja, seju dus­mās savaikstījusi, kājas šūpodama, nedrīkstēdama pakus­tēties, lai nenoveltos zemē.

—  Nocel mani zemē!— viņa ievaimanājās.

—  Saki «lūdzu»!

—  Tu esi nelietis, Džordž! Cel mani tūdaļ pat zemē!

—   Iesim manā kabinetā, mister Meloun.

—  Nudien, ser… — es teicu, palūkodamies uz profe­sora kundzi.

—  Redzi, kā misters Melouns aizlūdz par tevi, Džesij. Saki «lūdzu», un tūdaļ tiksi zemē.

—  Ak tu nelietis! Lūdzu, lūdzu!

Profesors nocēla sievu tik viegli kā spalviņu.

—  Uzvedies kā cilvēks, dārgā! Misters Melouns ir preses pārstāvis. Rīt pat viņš visu to nodrukās savā tenku lapelē un papildmetienu izpārdos mūsu kaimiņiem. «Dīvainības augstākās sabiedrības dzīvē»— tu taču jū­ties diezgan augsta sabiedrība, sēdēdama uz tā podesta, vai ne? Mazliet zemāk apakšvirsraksts: «Neliels ieskats kādas ģimenes ikdienā». Viņš ņems pretim jebkuru mēslu, šis misters Melouns, jo viņš jau ir maitēdājs kā visa viņu suga — porcus ex grege diaboli — cūka no sātana ganām­pulka. Tā taču ir, mister Meloun, vai ne?

—  Jūs patiešām esat neciešams!— es nikni atbildēju.

Profesors nodārdināja smieklu šalti.

—  Te acīmredzot nodibināta savienība,— viņš rūca, paraudzldamies vispirms uz sievu, tad uz mani, un izrieza varenās krūtis. Tad, pēkšņi mainīdams toni, ieru­nājās:— Piedodiet mums šo vieglprātīgo draiskošanos, mister Meloun! Es jūs aicināju atpakaļ daudz nopietnākā nolūkā, nevis tādēļ, lai jūs piedalītos mūsu ģimenes nelielajās rotaļās. Teci projām, mana mīļā, un negaudies vairs!— Viņš uzlika milzīgās ķepas sievai uz pleciem. — Viss, ko tu sacīji, ir neapstrīdama patiesība. Es kļūtu daudz krietnāks cilvēks, ja paklausītu taviem padomiem, tikai tad es vairs nebūtu Džordžs Edvards Celindžers. Krietnu cilvēku ir daudz, mana dārgā, bet Džordžs Edvards Celindžers ir tikai viens. Tā ka ņem vien viņu par labu.— Pēkšņi profesors skaļi noskūpstīja sievu, un tas mani samulsināja daudz vairāk nekā viņa pirmītējā vardarbība.— Bet tagad, mister Meloun,— viņš turpināja, atkal cienīgi izsliedamies,— esiet tik laipns, pa šīm dur­vīm.

Mēs atgriezāmies tai pašā istabā, ko pirms desmit minūtēm ar tādu troksni bijām atstājuši. Profesors rūpīgi aizvēra durvis, apsēdināja mani atzveltnes krēslā un pabāza zem deguna cigāru kārbu.

—  īsti «San Juan Colorado»,— viņš teica.— Tādiem viegli uzbudināmiem tipiem narkotiskas vielas ir tieši kā radītas. Dieva dēļ, nekodiet ar zobiem! Grieziet un dariet to ar cieņu! Bet tagad atlaidieties atzveltnī un klausieties uzmanīgi visu, lai ko man labpatiktu jums teikt. Ja rodas vēlēšanās kaut ko piezīmēt, pagaidiet piemērotu brīdi.