Zudusi pasaule

Ser, tikko saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs apliecināt sevi par manu uzskatu piekritēju, kaut gan, manuprāt, tiem nav vajadzīga ne Jūsu, ne arī kāda cita piekrišana. Runājot par maniem apgalvojumiem attiecībā uz darvi- nismu, Jūs iedrošināties lietot vārdu «prātojumi», un te nu es gribētu pievērst Jūsu uzmanību faktam, ka minē­tajā kontekstā šāds vārds izklausās zināmā mērā apvai­nojoši. Taču pārējais vēstules saturs vieš manī pārliecību, ka grēkojis Jūs esat drīzāk aiz nezināšanas un netaktis­kuma, nekā ļaunu nodomu mudināts, tāpēc ilgāk pie šā fakta neuzkavēšos. Jūs citējat no manas lekcijas vienu atsevišķu teikumu, ko acīmredzot neesat spējis tā īsti saprast. Man šķiet, ka vienīgi zemāk par zemu attīstīts cilvēka saprāts nespēj uztvert šai teikumā apslēpto jēgu, taču, ja tam patiešām vajadzīgi tuvāki paskaidrojumi, esmu ar mieru Jūs minētajā laikā pieņemt, lai gan jebkādi apmeklējumi un jebkādi apmeklētāji man ir ārkārtīgi nepatīkami. Kas attiecas uz Jūsu ierosinājumu, lai es pārlūkoju savus uzskatus, gribu Jums darīt zināmu, ka nav manos paradumos mainīt uzskatus, ko esmu izteicis, dziļas pārliecības vadīts.

Ieradies pie manis, uzrādiet šīs vēstules aploksni ma­nam kalpotājam Ostinam, jo viņa pienākums ir veikt jebkurus pasākumus, lai aizsargātu mani pret uzbāzī­giem blēžiem, kas sevi dēvē par «žurnālistiem».

Ar patiesu cieņu D20RD2S EDVARDS CELINDŽERS.»

Tāda bija šī vēstule, ko skaļi nolasīju priekšā Tarpam Henrijam, kurš bija ieradies redakcijā agrāk, lai uzzinātu mana riskantā pasākuma rezultātus. Viņš noteica vienīgi:

—  Esot tādas jaunas zāles, kutikura vai apmēram uz to pusi, un tās līdzot labāk nekā arnika.

Ir gan dažiem cilvēkiem neparasta humora izjūta!

Pulkstenis rādīja gandrīz pusvienpadsmit, kad saņēmu vēstuli, bet važonis vēl paspēja laikus nogādāt mani norunātajā vietā. Nams, pie kura mēs apstājāmies, bija iespaidīgs, ar varenu portiku, un smagiem aizkariem aizsegtie logi skaidri liecināja, ka briesmīgais profesors ir bagāts cilvēks. Durvis atvēra dīvains, melnīgsnējs, izģindis nenosakāma vecuma vīrelis tumšā jūrnieka jakā, brūnām ādas getrām kājās. Pēcāk uzzināju, ka viņš ir arī šoferis, kas turklāt izpilda kārtējā aizbēgušā sulaiņa pienākumus. Pētīgās gaiši zilās acis nolūkoja mani no galvas līdz kājām.

—  Vai jūs tiekat gaidīts?— viņš jautāja.

—  Jā, man ir norunāta satikšanās.

—  Kur ir vēstule?

Es parādīju aploksni.

—  Labi.

Sis cilvēks acīmredzot nebija no runīgajiem. Devos viņam līdzi, bet pēkšņi mani apturēja neliela auguma dāma, kas iznāca pa durvīm, aiz kurām, cik varēju špriest, atradās ēdamistaba. Viņa bija mundra, sparīga, tumšām acīm, drīzāk līdzīga francūzietei nekā anglietei.

—  Acumirkli,— viņa sacīja.— Pagaidiet, Ostin! Nāciet šeit, ser! Atļaujiet vaicāt — vai jūs jau kādreiz esat ticies ar manu vīru?

—  Nē, kundze, nav bijis tas gods.

—  Tādā gadījumā lūgšu jūs jau tūdaļ mūs atvainot. Jāteic, ka mans vīrs patiešām ir neciešams cilvēks — neiedomājami neciešams. Iepriekš brīdināts, jūs vieglāk spēsiet viņu saprast un aizbildināt.

—  Jūs esat ļoti laipna, kundze.

—  Tiklīdz manāt, ka viņš sāk niknoties, skrieniet aši ārā no istabas un nesāciet tikai ar viņu polemizēt! Dažs labs jau par šādu soli ir saņēmis krietnu mācību. Pēc tam aizvien izceļas publiski skandāli, un tie skar arī mani un visus pārējos. Ceru, ka jūs neesat atnācis, lai runātu ar viņu par Dienvidameriku?

Dāmai es nespēju melot.

—   Ak dievs! Tas ir pats bīstamākais temats. Jūs neticēsiet nevienam viņa vārdam — un man tas nebūs nekāds brīnums. Tikai neizrādiet savu neticību, jo tad viņš kļūst nikns. Izliecieties, ka ticat, un varbūt jūs tiksiet cauri sveikā. Atcerieties, ka pats viņš tic it visam, ko saka. Par to jūs varat būt drošs. Godīgāku cilvēku pasaule nav pieredzējusi. Un tagad vairs nekavējieties, citādi viņam modīsies aizdomas. Ja redzat, ka viņš kļūst bīstams — patiešām bīstams, paraujiet zvana auklu un centieties nelaist viņu sev tuvumā, iekams nebūšu atnā­kusi es. Parasti es pat vistrakākajos brīžos protu viņu savaldīt.

Ar šiem iedrošinājuma vārdiem dāma nodeva mani atkal mazrunīgajam Ostinam, kurš mūsu īsās sarunas laikā bija stāvējis nekustīgs kā bronzas statuja, un viņš veda mani tālāk līdz pašam gaiteņa galam. Viegls klauvē­jiens pie durvīm, vērša baurošana istabā, un es atrados aci pret aci ar profesoru.