Zudusi pasaule

Pēc pusstundas es jau sēdēju žurnāla redakcijā pie milzīga sējuma, kas bija atšķirts tai vietā, kur sākās raksts «Veismanis pret Darvinu» ar apakšvirsrakstu «Enerģisks protests Vīnē. Rosīgas debates». Manas zinā­šanas zooloģijā nebija diez kādas spožās, tā ka strīda būtību tā īsti izprast es nespēju, taču viens bija skaidrs — angļu profesors savus argumentus izvirzījis visai agresīvā formā, tādējādi galīgi saniknodams savus kolēģus no kontinenta. «Protesti», «Troksnis zālē» uņ «Daudzu delegātu iebildumi sapulces vadītājam»— jau pirmās trīs pēdiņas saistīja manu uzmanību. Gandrīz viss pārējais tikpat labi varēja būt rakstīts arī ķīniešu valodā, tik un tā līdz manām smadzenēm tas nenonāca.

—  Kaut jūs varētu pārtulkot man to dzimtajā va­lodā!— es izmisis iesaucos, vērsdamies pie sava kolēģa.

—  Bet tas taču ir tulkojums.

—  Tad jau nu labāk es izmēģināšu laimi, palasīdams oriģinālu.

—  Nespeciālistam šis teksts patiešām ir pārāk grūti uztverams.

—  Ja tikai es varētu atrast kaut vienu vienīgu skaidru un sakarīgu teikumu, kurā ietverta kāda normāla, cilvē­ciska jēga, tad gan es tiktu vīrā. Aha, jā, šis laikam būs piemērots. Man pat šķiet, ka es cik necik apjaušu tā nozīmi. Pierakstīšu to. Lai tas palīdz man rast kopīgu valodu ar šo briesmīgo profesoru.

—  Ko vēl es varētu jums līdzēt?

—  Jā, vēl kaut kas. Es gribētu aizrakstīt viņam vēstuli. Ja būtu iespējams to nokārtot jau šeit un izmantot jūsu adresi, man šķiet, tas iznāktu krietni vien iespaidīgāk.

- Tad jau profesors tūliņ sarīkos mums skandālu un izdemolēs visu redakciju.

—  Nē, nē, iedošu jums vēstuli izlasīt — itin nekā aizvai­nojoša, par to es galvoju.

—  Labi, sēdieties pie mana galda! Un te ir papīrs. Pirms vēstuli nosūtīsiet, es labprāt to izskatītu.

Pūļu tas prasīja diezgan daudz, taču man pašam šķiet, ka vēstule iznāca tīri ciešama. Es nolasīju to kritiski noskaņotajam bakteriologam, pats lepodamies par savu roku darbu.

«Cienījamais profesor Celindžer,» tajā bija rakstīts. «Kā vienkāršs dabas pētnieks es ar lielu interesi sekoju tiem prātojumiem, kurus Jūs esat izteicis sakarā ar atšķirībām starp Darvina un Veismaņa mācību. Nesen man radās izdevība atsvaidzināt atmiņu, pārlasot… »

—  Bezdievīgais melis!— nopurpināja Tārps Henrijs.

«… pārlasot Jūsu lielisko runu Vīnes kongresā. Sis

izcili skaidri nopamatotais ziņojums laikam gan ir pats pēdējais vārds dabaszinātņu attīstībā. Un tomēr man gribas apstāties pie kāda teikuma — un proti: «Es katego­riski protestēju pret nepieņemamo un neiedomājami dog­matisko apgalvojumu, ka ikviens atsevišķs bioloģisks veidojums ir mikrokosms ar savu patstāvīgu uzbūvi, kas pamazām attīstījusies no paaudzes uz paaudzi.» Vai Jūs nedomājat, ka sakarā ar jaunākajiem pētījumiem būtu vērts pārlūkot šo apgalvojumu? Varbūt Jūs esat piešķīris tam pārlieku lielu svaru? Gribu izlūgties Jūsu labvēlību sniegt man interviju, jo esmu dziļi ieinteresējies par šo problēmu un man-ir pat daži ierosinājumi, kurus rūpīgāk varētu izstrādāt tikai pēc personiskas sarunas. Ar Jūsu atļauju man būs tas gods ierasties pie Jums parīt (trešdien) pulksten vienpadsmitos priekšpusdienā.

Izteikdams Jums visdziļāko cieņu, palieku, ser,

Jūsu padevīgais EDVARDS D.MELOUNS.»

—  Kā izklausās?— es uzvaroši apvaicājos.

—  Ja jau sirdsapziņa jums to ļauj. . .

—  Sirdsapziņa mani nekad vēl nav pievīlusi.

-r- Bet kas jums tagad padomā?

—   Iešu pie Celindžera. Kad būšu ticis iekšā, gan redzēšu, kas tālāk darāms. Var pat gadīties, ka es godīgi atzīstos savos melos. Ja vien šim Celindžeram ir humora izjūta, viņš to uztvers kā labu joku.

—  Labs joks, nudien! Pielūkojiet vien, ka viņš nepajoko­jas ar jums. Bruņukrekls vai regbija tērps — raugiet, ko jums vajadzētu uzvilkt. Nu tad uz redzēšanos! Atbildi varat saņemt šeit trešdienas rītā, ja viņš vispār uzskatīs par vajadzīgu atbildēt. Sis cilvēks ir negants, žultains un bīstams, neviens viņu neieredz, bet studentiem viņš noder par izsmiekla objektu, saprotams, līdz zināmai robežai. Un arī jums laikam būtu bijis daudz labāk nemūžam vispār neizdzirdēt šā subjekta vārdu.

III nodaļa VIŅŠ PATIESI IR NECIESAMS CILVĒKS

Mana drauga bažām vai cerībām nebija lemts piepildī­ties. Kad trešdien ierados pie viņa, mani jau gaidīja vēstule ar Rietumu Kensingtonas zīmogu uz pastmarkas, un mans vārds uz aploksnes bija uzkrecelēts gluži kā dzeloņstiepļu mudžeklis. Vēstules saturs bija šāds:

«Enmorparks, R.K.