Zudusi pasaule

Celindžers un Samerlijs rāvās gar ezeru, kur iedzimtie pēc viņu norādījumiem ar harpūnām ķēra lielās ķirzakas. Mēs ar lordu Džonu palikām nometnē, bet indiāņi turpat zālainajā nogāzē alu priekšā darīja katrs savu darāmo. Pēkšņi atskanēja spalgs trauksmes sauciens — viens vie­nīgs simt mutēm atbalsots vārds «stoa». Vīri, sievas un bērni no visām pusēm skriešus metās uz kāpnēm un trakā steigā, cits citu grūstīdami, nezuda alās.

Pacēluši acis uz augšu, ieraudzījām, ka indiāņi māj mums ar roku, aicinādami drīzāk piebiedroties viņiem patvērumā. Mēs paķērām šautenes un. skrējām raudzīt, kas iedzimtos tik ļoti pārbiedējis. No tuvējās koku audzes, jozdami, ko nagi nes, mums pretim izšāvās kādi divpa­dsmit vai piecpadsmit indiāņi, un viņiem pa pēdām drāzās divi briesmoņi — tādi paši kā tas, kurš toreiz iztraucēja mūs nometnē un kurš dzinās man pakaļ vientuļās nakts pastaigas laikā. Pēc izskata šie zvēri šķita līdzīgi šaušalīgiem krupjiem un virzījās uz priekšu lieliem lēcieniem, bet to apmēri bija tik neiedomājami, ka pat vislielākais zilonis liktos gluži niecīgs. Iepriekš mēs šos krupjus bijām redzējuši tikai tumsā, jo tie ir nakts dzīvnieki un dienā no midzeņa izlien tikai tad, ja tiek iztraucēti, kā tas acīmredzot bija noticis šoreiz. Mēs palikām stāvam, pārsteigti noraudzīdamies neparastajā skatā,— nezvēru kraupā, kārpainā āda dīvaini zvīļoja, gluži kā zivs zvīņas, un saules stari tanī atspulgoja visās varavīksnes krāsās.

Ilgi šai skatā noraudzīties mums diemžēl neizdevās, jo briesmoņi vienā rāvienā panāca savus upurus, un tad sākās šaušalīgs slaktiņš. Metode bija gaužām vienkārša — nezvēri ar visu savu svaru metās virsū pirmajam indiā­nim, kas pagadījās ceļā, un, pametuši to saspiestu un sakropļotu, joņoja pakaļ nākamajam. Šausmās kliegdami, nabaga indiāņi skrēja, cik jaudas, taču nespēja izbēgt saviem vajātājiem, kuri bija gan ātrāki, gan neatlaidī­gāki. Cits pēc cita viņi tika nomaitāti, un, kad mēs ar lordu Džonu piesteidzāmies palīgā, dzīvi bija palikuši labi ja kādi seši vīri. Taču no mūsu palīdzības nekādas jēgas nebija, vienīgi mēs paši iekūlāmies dzīvības bries­mās. No pāris simtu jardu attāluma raidījām nezvēriem virsū lodi pēc lodes, taču rezultāts bija tāds pats, it kā mēs tos apmētātu ar papīra bumbiņām. Milzīgajiem rāpuļiem tādas niecīgas skrambas bijušas nebijušas, un, tā kā tiem trūka īpaša galvas smadzeņu centra, ko

aizstāja pa visu mugurkaulu izkaisītas muguras smadze- - nes, pat vismodernākie ieroči nespētu izdzēst šo bries­moņu dzīvību. Vienīgais, ko mēs varējām izdarīt,— pievērst nezvēru uzmanību šāviena zibsnim un ska|ajam blīkšķim, tādējādi rodot kaut īsu atelpas brīdi, lai iedzim­tie un mēs paši pagūtu sasniegt kāpnes, kur gaidīja glābiņš. Taču tur, kur divdesmitā gadsimta koniskās sprāgstošās lodes nedeva nekādu labumu, lieti noderēja saindētās iedzimto bultas, kas bija apmērcētas strofanta sulā un pēcāk ieziestas ar līķa indi. Medībās no šādām bultām lielas jēgas nebija, jo inde uz lielajiem dzīvnie­kiem ar gauso asinsriti iedarbojās ļoti lēni, un, iekams zvērs nespēkā saļima, tas vēl paguva saplosīt savu miera traucētāju. Taču šai reizē, līdzko abi briesmoņi pielēkšoja pie kāpnēm, no ikvienas spraudziņas klinšu sienā pār tiem spindzēdamas nobira indiāņu raidītās šautras. Vienā mirklī tās kā adatas sadūrās zvēru ķermenī, taču sāpes tie laikam vēl nejuta, jo, bezspēcīgās dusmās slienādamies, kašņāja ar nagiem kāpnes, kas tos šķīra no iekārotajiem upuriem, un tad, uzklamzājuši pāris kā­pienu, nošļūca atkal lejā. Beidzot inde bija iedarbojusies. Viens no nezvēriem dobji ierēcās un ar milzīgo, plakano galvu pa priekšu nogāzās gar zemi. Otrs, spalgi gaudo­dams un dīvainus lokus mezdams, palēkāja kādu brīdi, tad arī novēlās zemē, noraustījās agonijā un palika guļam tāpat kā pirmais. Ar līksmiem gaviļu saucieniem indiāņi bariem vien metās laukā no alām un uzsāka neprātīgu uzvaras deju ap beigtajiem dzīvniekiem, priecā­damies, ka izdevies nogalināt vēl divus no visbriesmīgā­kajiem ienaidniekiem. Jau to pašu nakti viņi abus milze­ņus sadalīja gabalos un aizvāca projām, protams, nevis lai ēstu, jo indes iedarbība vēl arvien turpinājās, bet lai tie nesāktu trūdēt pie viņu mājokļiem. Atstāja tikai milzīgās rāpuļu sirdis, katru prāva spilvena lielumā, un tās arvien vēl lēni un ritmiski pulsēja, noteiktā laikā izplezdamās un saraudamās,— dzīvodamas patstāvīgu dzīvi, kas mums iedvesa šausmas. Nervu mezgli pārstāja darboties tikai trešajā dienā, un tad drausmīgie gaļas gabali beidzo' aprima.

Kādreiz priekšdienās, kad manā rīcībā būs kārtīgs galds un kad es varēšu izmantot īstus rakstāmpiederu­mus, nevis kaut kādu nolietotu zīmuļa stumbeni un pēdējo nodriskāto piezīmju grāmatiņu, pacentīšos pamatī­gāk aprakstīt akalas cilts indiāņus, mūsu dzīvi viņu vidū