Riskēdams sastapties ar dinozauriem (dienu gan risks nebija tik liels, jo, kā jau iepriekš minēju, dinozauri pēc visām pazīmēm ir nakts dzīvnieki), es divas reizes iepriekšējo trīs nedēļu laikā aizstaigāju līdz mūsu vecajai nometnei, lai aprunātos ar nēģeri, kurš vēl arvien stāvēja sardzē klints pakājē. Manas acis alkaini ielūkojās bezgalīgajā līdzenumā, cerēdamas kaut kur tālumā ieraudzīt tik ļoti gaidītos glābējus. Taču kaktusiem noaugušās āres klusas un tukšas pletās gandrīz vai līdz apvārsnim, ko skatienam noslēpa bambusniedru biezoknis.
— Drīz viņi ir klāt, mister Meloun. Nepaiet nedēļa, un indiāņi atnākt ar auklu, un jūs visi ir zemē,— tā, uzmundrinādams mani, sauca mūsu lieliskais Sambo.
Otrajā apmeklējuma reizē paliku projām arī pa nakti un atpakaļceļā nākamajā rītā piedzīvoju īstu pārsteigumu. Atgriezos pa labi pazīstamu taku, kad pēkšņi apmēram jūdzi no pterodaktilu purva ieraudzīju man pretim virzāmies kādu dīvainu priekšmetu. Izrādījās, ka tas ir cilvēks, kas ielīdis tādā kā režģotā rāmī, kā krātiņā, kura niedru pinums apņēma to no visām pusēm. Piegājis tuvāk, es pārsteigts ieraudzīju, ka šis cilvēks ir lords Džons Rokstons. Pamanījis mani, viņš izlīda no ērmotā aizsargtērpa un smiedamies nāca pretim, taču man šķita, ka viņš izskatās mazliet samulsis.
— Skaties tik, mūsu jauneklis,— viņš teica.— Kas gan būtu domājis, ka es jūs šeit sastapšu!
— Ko tad jūs te darāt?— es apjautājos.
— Apciemoju savus draugus pterodaktilus,— viņš atbildēja.
— Kā jums tas ienāca prātā?
— Interesanti radījumi. Tikai diemžēl pārāk nesabiedriski. Jūs taču atceraties, cik rupji viņi uzņem viesus. Un tā nu es uzmeistaroju šo krātiņu, lai kaut cik pasargātos no viņu uzmanības pierādījumiem.
— Bet kas jums purvā meklējams?
Lords Džons pētījoši paraudzījās manī, un pēc acīm vien es redzēju, ka viņš par kaut ko šaubās.
— Tātad jūs domājat, ka vienīgi profesori var interesēties par dažādām parādībām?— viņš beidzot sacīja. — Esmu nolēmis izpētīt jaukās radībiņas. Ceru, ka jums ar šo paskaidrojumu pietiek.
— Negribēju jūs apvainot,— es teicu.
Taču lords Džons jau bija atguvis labo omu un skaļi iesmējās.
— Neapvainojieties arī jūs, mīļo zēn! Gribu sadabūt Celindžeram kādu no šiem sātanu mazuļiem. Tas ir viens no maniem nolūkiem. Nē, nē, iztikšu bez jūsu palīdzības. Jūtos šai krātiņā pilnīgi drošs, bet jums var klāties plāni. Pagaidām visu labu, ceru atgriezties nometnē līdz ar tumsas iestāšanos.
Tad lords Džons pagriezās, un es noskatījos, kā viņš aizslāj pa mežu savā ērmotajā krātiņā.
Lai cik dīvaina šķita lorda Džona izturēšanās, Celindžers viņu tomēr pārspēja. Jāteic, ka profesors bezgala patika indiānietēm un tāpēc allaž nēsāja līdzi lielu, kuplu palmas zaru, ar ko atgaiņājās no savām pielūdzējām kā no mušām, kad viņu laipnības pierādījumi kļuva pārāk uzmācīgi. Tas bija viskomiskākais no visiem skatiem, kādus vien man izdevās redzēt mūsu ekspedīcijas laikā: varas simbolu cieši rokā satvēris, melno bārdu gaisā paslējis, profesors soļo kā operetes sultāns, plati likdams purngalus, un viņam nopakaļ tipina vesels bars gaužām trūcīgos apģērba gabalos tērpušos indiāniešu.
Profesors Samerlijs toties pilnīgi bija nodevies plakankalnes kukaiņu un putnu izpētei un visu laiku veltīja iegūto paraugu kārtošanai un izbāšanai (runa te, protams, nav par tām stundām, ko viņš pavadīja, lamādams Celindžeru, ka tas necenšas izpestīt mūs no nelāgā stāvokļa).
Celindžers iemanījās ik rītu paklusām pazust un laiku pa laikam atgriezās tik neparasti svinīgā izskatā, it kā viņa pleciem būtu uzvelts kāda svarīga pasākuma milzu smagums. Kādudien, palmas zaru no rokas neizlaizdams, jo pielūdzēju bars neatkāpās ne soli, viņš aizveda mūs uz savu slepeno darbnīcu un beidzot izstāstīja visus savus plānus.
Izgājām mazā klajumiņā palmu birzs vidū. Te atradās viens no tiem mutuļojošajiem dubļu geizeriem, par kuriem esmu jau stāstījis. Zemē mētājās no iguanodonu ādas izgrieztas sloksnes un kaut kāds liels, tukšs pūslis — profesors paskaidroja, ka tas esot iztīrīts un izžāvēts ihtiozaura kuņģis. Viens milzīgā maisa gals bija sašūts, otrā atstāta neliela atvere. Sai atverē bija ieliktas vairākas bambusniedres, kas savienoja maisu ar koniskām māla piltuvēm, kur uzkrājās no geizera izplūstošā gāze. Drīz vien sarukušais pūslis pamaz am saka izplesties, parādīdams tik spēcīgu tieksmi celties gaisā, ka Celindžers ar ādas sloksnēm piestiprināja to pie vairāku apkārtējo koku stumbriem. Pusstundas laikā jau bija piepūties krietns balons, un pēc tā, cik stipri izstiepdamās raustījās ādas siksnas, droši varēja spriest, ka celtspēja pūslim ir pamatīga. Celindžers tikai glaudīja bārdu un, gluži kā tēvs klusā svētlaimē uzlūko pirmdzimto dēlu, pašapmierināti smaidīdams, nenolaida acis no sava prāta darinājuma.
Samerlijs pirmais iztraucēja klusumu.
— Jūs taču negribēsiet, Celindžer, lai mēs ar to te paceltos gaisā?— viņš skarbi iejautājās.