Zudusi pasaule

—  Es, manu dārgo Samerlij, gribu demonstrēt tikai tā spēku un esmu pārliecināts, ka, to ieraudzījis, jūs pats ne mirkli vairs nevilcināsieties.

—  To nu jūs tūdaļ pat varat mest no galvas laukā,— ap­ņēmīgi noteica Samerlijs.— Nemūžam es neielaidīšos tā­dās aušībās. Lord Džon, es ceru, ka jūs šo neprātu neatbalstīsiet.

—   Sasodīti asprātīga būšana!— atsaucās lords Džons.— Interesanti būtu paskatīties, kā tā darbojas.

—  Tūliņ pat redzēsiet,— sacīja Celindžers.— Vairākas dienas esmu nemitīgi lauzījis galvu, lai beidzot atrisinātu problēmu — kā tikt projām no plakankalnes. Sen jau esam pārliecinājušies, ka nokāpt pa klintīm nav iespē­jams un ka nekādu tuneļu te arī nav. Tāpat jāatsakās no domas, ka mēs varētu pārmest tiltu uz vientuļo radzi, pa kuru uzrāpāmies augšā. Bet kur tad lai rod iespēju? Pirms kāda laika es mūsu jaunajam draugam ieminējos, ka no geizera izdalās brīvs ūdeņradis. Tūlīt pēc tam prātā iešāvās ideja par gaisa balonu. Mani, jāatzīstas, gan mulsināja doma, kur ņemt gāzei apvalku, taču atrisinājums radās pats no sevis, kad pie ezera ieraudzīju rāpuļu milzīgās iekšas. Un te nu jūs redzat manu pūliņu augļus!

Vienu roku profesors aizlika aiz nodriskāto svārku malas, bet ar otru lepni norādīja uz pūsli.

Gaisa balons tobrīd jau bija piepūties krietni apaļš un aizdomīgi raustījās siksnās.

—  Neiedomājams neprāts!— iešņācās Samerlijs.

Turpretim lords Džons neslēpa sajūsmu.

—  Gudrs gan mums tas večuks!— viņš man pačukstēja ausī, bet tad skaļāk sacīja:— Kur jūs ņemsiet gondolu?

—  Gan es parūpēšos arī par gondolu. Esmu jau iecerējis, no kā to taisīt un kā piestiprināt. Pagaidām tikai parādīšu, cik viegli mans aparāts pacels ikvienu no mums.

—  Visus reizē, protams?

—  Nē, mans plāns ir tāds, ka mēs nolaidīsimies pēc kārtas un kāda pavisam viegli uztaisāma ierīce balonu uzcels atkal augšā. Ja balons izturēs viena cilvēka svaru un lēni nolaidīs to zemē, vairāk nekā mēs nevaram gribēt. Bet tagad izmēģināsim tā celtspēju.

Celindžers atstiepa paprāvu bazalta bluķi un rūpīgi aptina to ar auklu. Tā bija tā pati vairāk nekā simt pēdu garā, tievā, bet ļoti stiprā aukla, ko mēs izmantojām, rāpdamies klints radzē. Profesors bija sagatavojis arī tādas kā ādas sakas ar daudzām sloksnītēm. Šīs sakas viņš aplika apkārt balonam un sloksnītes, kas nokarājās uz leju, saņēma kopā tā, lai galā pievienotais svars vienmērīgi izdalītos pa visu balona virsmu. Beidzot pie sloksnītēm tika piestiprināts bazalta bluķis, bet aukla palika brīvi karājamies, un profesors to trīs reizes aptina sev ap roku.

—   Un tagad,— sacīja Celindžers, drīzo panākumu priekšnojausmā tīksmi smaidīdams,— es jums parādīšu sava balona celtspēju.— Un viņš ar nazi pārgrieza sik­snas, ar ko balons bija piesiets pie kokiem.

Nekad vēl mūsu ekspedīcijai nebija draudējušas tik lielas briesmas kā šoreiz, kad gandrīz visi gājām bojā. Piepūstais balons milzīgā ātrumā šāvās gaisā. Arī Celin­džers vienā mirklī atrāvās no zemes. Es tikko paguvu abām rokām apskaut profesora vidukli, kad manas kājas tāpat palika karājamies gaisā. Lords Džons kā lamatās satvēra mani aiz kājām, taču es jutu, ka arī viņš tiek pacelts no zemes. īsu brīdi manā iztēlē pavīdēja dīvaina aina — četri dēku meklētāji, kā cīsiņi vienā virtenē savērti, lidinās gaisā virs zemes, ko gribējuši izpētīt. Tomēr, lai cik varenu celtspēju parādīja šī elles mašīna, auklas izturībai, par laimi, bija savas robežas. Atskanēja skaļš brīkšķis, un mēs cits citam virsū nokritām gar zemi, bet pašā kaudzes galā saritinājusies palika aukla. Kad beidzot kaut kā uzķepurojāmies kājās, koši zilajās debe­sīs ieraudzījām bazalta gabalu kā melnu punktu paceļa­mies arvien augstāk.

—  Lieliski!— sauca mūsu bezbailīgais Celindžers, brau­cīdams sasisto dilbu.— Mani teorētiskie apsvērumi ir pierādīti pilnīgi un galīgi. Šādus panākumus es pat iedomāties nevarēju. Apsolu jums, džentlmeņi, ka nedēļas laikā būs gatavs jauns balons un mēs droši un ar visām ērtībām paveiksim pirmo posmu ceļā uz mājām.

Tiktāl visus notikumus esmu aprakstījis secīgi. Tagad, kad visas grūtības un briesmas kā sapnis izgaisušas aiz augstajām sarkano klinšu galotnēm, kas paceļas mums virs galvas, stāstījumu pabeigšu vecajā apmetnē, kur Sambo mūs tik ilgi gaidījis. Zemē nonācām sveiki un veseli, lai gan nekad nebijām domājuši, ka vajadzēs kāpt tādā veidā. Pēc sešām nedēļām vai, vēlākais, diviem mēnešiem būsim jau Londonā, un iespējams, ka šī vēstule nesasniegs Jūs daudz agrāk par mums pašiem. Jau šobrīd ar visu sirdi un prātu traucamies mājup uz dzimto pilsētu, kur ikvienu gaida tik daudz kas dārgs.