Desmit dienas pēc kara beigām mana māsa Lora ar automašīnu nogāzās no tilta. Tilts tika remontēts: viņa izbrauca tieši caur brīdinājuma zīmi. Mašīna iekrita aizā simt pēdu dziļumā, izbrāzdamās cauri koku galotnēm, jaunu lapiņu piespilvotām, tad uzliesmoja un ievēlās seklajā tērcē aizas dibenā. Mašīnai virsū sakrita tilta atlūzas. No viņas palika pāri tikai pārogļojušās krimstalas.

Par nelaimes gadījumu man paziņoja policists: mašīna piederēja man, un viņi bija sadzinuši pēdas pēc numura plāksnītes. Policists runāja godbijīgā tonī: viņš, bez šaubām, pazina Ričarda uzvārdu. Viņš teica, ka riepas varbūt aizķērušās aiz tramvaja sliedēm vai neesot nostrādājušas bremzes, tomēr reizē juta arī pienākumu pavēstīt man, ka divi liecinieki — pensionēts advokāts un bankas kasieris, cilvēki, kuriem var uzticēties, — apgalvojot, ka esot visu redzējuši. Viņi stāstījuši, ka Lora pagriezusi stūri strauji un tīši un nobraukusi no tilta tik mierīgi, it kā nokāptu no ietves malas. Viņi bija saskatījuši Loras rokas uz stūresrata, jo viņa bija uzvilkusi baltus cimdus.

Ne jau bremzes tur vainīgas, es nodomāju. Viņai bija savi iemesli. Tiesa, tie nekad nebija līdzīgi citu cilvēku rīcības iemesliem. Šai ziņā Lora bija ārkārtīgi nežēlīga.

"Jums droši vien vajadzīgs kāds, kas viņu identificētu," es teicu. "Aizbraukšu pie jums, cik drīz vien varēšu." Pati savu mierīgo balsi es dzirdēju it kā no tālienes. Patiesībā gandrīz nejaudāju dabūt vārdus pār lūpām; mute bija kā notirpusi, visa seja saspringusi no sāpēm. Es jutos tā, it kā nule būtu apmeklējusi zobārstu. Biju pārskaitusies uz Loru par to, ko viņa izdarījusi, un vienlaikus arī uz policistu, jo viņš, lūk, liek man saprast, ka viņa to izdarījusi. Man ap galvu šaudījās karsts vējš, mati tajā plandīja un virmoja kā ūdenī izlieta tinte.

"Diemžēl, misis Grifena, jūs gaida ari saruna ar izmeklētāju," viņš sacīja.

"Dabiski," es teicu. "Taču tas bija nelaimes gadījums. Mana māsa nekad nav bijusi laba braucēja."

Es iztēlojos Loras sejas gludo ovālu, akurāti sasprausto matu mezglu, kleitu, kura droši vien bijusi viņai mugurā: kleita ar mazu apkaklīti apaļiem stūriem, atturīgā krāsā — tumšzila vai tēraudpelēka, vai zaļa kā slimnīcas gaitenis. Grēku nožēlnieces krāsas — it kā viņa būtu nevis pati nolēmusi tādās tērpties, bet gan būtu tajās ieslodzīta. Viņas nopietnais pussmaids; pārsteigti paceltās uzacis, it kā viņa apbrīnotu ainavu.

Baltie cimdi: Poncija Pilāta žests. Viņa mazgāja savas rokas nevainībā, atteikdamās no manis. No mums visiem.

Par ko viņa bija domājusi tobrīd, kad automašīna nolidoja no tilta un sastinga gaisā, pēcpusdienas saules gaismā, mirdzēdama kā spāre to vienīgo aizturētas elpas mirkli pirms kritiena? Par Alekšu, par Ričardu, par paļāvības trūkumu, par mūsu tēvu un viņa izpostīto dzīvi; varbūt par Dievu un par sava liktenīgā darījuma trīsstūri. Vai par lēto skolas burtnīcu kaudzīti, ko acīmredzot tai pašā rītā bija paslēpusi kumodes atvilktnē, kurā es glabāju zeķes, jo zināja, ka burtnīcas tur atradīšu tieši es.

Kad policists aizgāja, es uzkāpu augšstāvā pārģērbties. Morga apmeklējumam būs vajadzīgi cimdi un cepure ar plīvuru. Kaut kas, ar ko aizsegt acis. Varbūt tur būs reportieri. Man nāksies izsaukt taksometru. Un derētu arī piezvanīt uz Ričarda biroju un brīdināt viņu: savu bēdu apliecinājumu viņš vēlēsies sagatavot jau iepriekš. Es iegāju ģērbistabā: vajadzēs melnas drānas un mutautu.

Перейти на страницу: