Aklais slepkava

Es atvēru atvilktni un ieraudzīju burtnīcas. Atraisīju virtuves auklas pārkrustus, kas turēja tās kopā. Ievēroju, ka man klab zobi un ka visu miesu pārņem aukstums. Nolēmu, ka droši vien esmu šokā.

Un tad es atcerējos Rīniju — no tiem laikiem, kad bijām mazas. Tieši Rīnija toreiz mēdza pārsiet skrambas, iegriezumus un sīkas brūcītes: māte tobrīd varbūt atpūtās vai veica labus darbus kaut kur citur, toties Rīnija allaž bija blakus. Viņa mūs pacēla un uzsēdināja uz balti emaljētā virtuves galda līdzās pīrāga mīklai, kuru patlaban veltnēja, vai vistai, kuru patlaban grieza gabalos, vai

Lora Ceisa. aklais slepkava.

Reingolds, Džeinss & Moro, Ņujorka, 1947.

Prologs: Daudzgadīgi augi akmensdārzam.

Viņai ir viena vienīga viņa fotogrāfija. To viņa ielika brūnā aploksnē, uz kuras bija uzrakstījusi Izgriezumi, un aploksni paslēpa starp lapām grāmatā Daudzgadīgi augi akmensdārzam, kurā nekad neieskatīsies neviens cits.

Šo fotogrāfiju viņa ir glabājusi rūpīgi, jo tā ir gandrīz vai vienīgais, kas palicis no viņa. Fotoattēls ir melnbalts, uzņemts ar vienu no tām stūrainajām, neparocīgajām pirmskara magnija fotokamerām, kuru garais snuķis atgādina akordeona plēšas, bet akurāti darinātā ādas kārba izskatās pēc uzpurņa ar siksnām un sarežģītām sprādzēm. Fotogrāfijā redzami abi kopā — viņa un šis vīrietis, piknikā. Fotogrāfijai otrā pusē ar zīmuli rakstīts pikniks — nevis viņa vai viņas vārds, tikai pikniks. Viņa zina vārdus, tie viņai nemaz nav jāpieraksta.

Viņi sēd koka paēnā; varbūt tā ir ābele; tolaik viņa nepievēr­sa kokam īpašu uzmanību. Viņa ir ģērbusies baltā blūzē, kam piedurknes atrotītas līdz elkoņiem, un kuplos svārkos, kas glīti savilkti pār ceļgaliem. Laikam pūtis vējš, spriežot pēc tā, ka svārku audums piekļāvies viņai pie stilbiem; vai varbūt svārkus nemaz nav pieglaudis vējš, varbūt tie ir pielipuši pie ādas; varbūt bija karsti. Bija karsti. Turēdama delnu virs attēla, viņa joprojām spēj sajust tveici, kas plūst no tā gluži kā tveice no saules sasildīta akmens pusnaktī.

Vīrietim galvā gaiša platmale, tā ir piešķiebta slīpi un aizēno daļu sejas. Viņa seja šķiet iedegusi tumšāk nekā sievietei. Viņa ir pa pusei pagriezusies pret vīrieti un smaida; viņa neatceras, ka kopš tā laika būtu šādi uzsmaidījusi vēl kādam. Attēlā viņa izskatās ļoti jauna, pārāk jauna, lai gan tolaik nav uzlūkojusi sevi par pārāk jaunu. Smaida arī viņš — baltie zobi zib kā uzšķilta sērkociņa plaiksna —, bet viņš ir pacēlis roku, it kā pa jokam atvairīdams sievieti vai sargādamies no fotokameras, no cilvēka, kurš taču stāv pie tās un fotografē; vai arī sargādamies no nākotnes ļaudīm, kuri varbūt skatīsies uz viņu, kuri varbūt skatīsies uz viņu pa šo četrstūraino, apgaismoto glazēta papīra logu. It kā sargādamies no viņas. It kā sargādams viņu. Izstieptajā, sargājošā rokā vīd cigaretes nosmēlis.

Būdama vierimnē, viņa paņem brūno aploksni un starp avīžu izgriezumiem sameklē fotogrāfiju. Viņa noliek to uz galda un raugās tajā tik cieši, it kā ielūkotos akā vai dīķī — aiz sava atspulga meklēdama kaut ko citu, kaut ko nomestu vai pazaudē­tu, nesasniedzamu, bet joprojām redzamu, vizošu kā dārgakmeni smiltīs. Viņa izpēta katru sīkumu. Vīrieša pirkstus, ko izbalinājis magnija zibsnis vai saules žilba; viņu drānu ieloces; koka lapas un mazos, apaļos auglīšus, kas karājas zaros, — vai tie galu galā bija āboli? Raupjo zāli priekšplānā. Toreiz zāle bija sadzeltējusi, jo ilgi valdīja sausums.

Vienā stūrī — uzreiz to nemaz nevar pamanīt — ir roka, attēla malas nogriezta, nošķērēta pie plaukstas locītavas, tā guļ zālē gluži kā izmesta. Atstāta likteņa varā.

Vēja nesta mākoņa svēdra spožajās debesīs, kā saldējums, kas iztriepts uz hromētas virsmas. Viņa pirksti, dzelteni no dūmiem. Ūdens tālā vizma. Tagad tas viss nogrimis.

Nogrimis, bet mirdz.

11

V.

II

..

Aklais slepkava: Cieti vārita ola

Nu, tad ko? viņš jautā. Smokingus un romantiku vai kuģa vrakus tuksnesīgā krastā? Vari izvēlēties: džungļus, tropu salas, kalnus. Vai citu telpas dimensiju — tas man padodas vislabāk.

Citu telpas dimensiju? Ko tu neteiksi!

Nemaz nesmejies, to der izmēģināt. Tur var notikt viss, ko vēlies. Kosmosa kuģi un cieši pieguloši skafandri, lāzerstaru ieroči, marsieši kā milzu tinteszivis, tādā garā.

Izvēlies labāk tu, viņa saka. Tu jau esi profesionālis. Kā būtu ar tuksnesi? Vienmēr esmu vēlējusies tur pabūt. Ar oāzi, protams. Jauki, ja tur būtu arī dažas dateļpalmas. Viņa lupina nost savas sviestmaizes garoziņu. Garozas viņai negaršo.

Tuksnešos diez kā nevar izvērsties. Tur ir maz interesanta, ja vien nepievieno kādus kapakmeņus. Tad tev būtu vesels bars kailu sieviešu, mirušu jau pirms trim tūkstošiem gadu, ar lokanu, valdzinošu augumu, rubīnsarkanām lūpām, debesziliem matiem, samudžinājušās cirtas gluži kā putas, un acis viņām kā bedres, kas pilnas ar čūskām. Tomēr diez vai es varētu tevi uz to pierunāt. Šaušalas nav tavā stilā.

Nesaki vis. Varbūt tās sievietes man iepatīkas.